1401. gada 23. jūlijā piedzima Milānas hercogs Frančesko Sforca. Viņš gan nebija nekāds augstmanis, jo varu Milānā sagrāba pats. Sforca bija veiksmīgs algotņu komandieris, kurš savu labklājību izcīnīja ar zobenu rokās.

 

Frančesko Sforca bija viens no tiem itāļu vīriem, kurš ar brutalitāti un emociju spēku spēja sasniegt laicīgā pasaulē vislielākos augstumus. Gluži kā Mediči klans Florencē, Sforca panāca savu ietekmi ar spēku, draudzību un aprēķinu. Viņa liktenis jau bija šūpulī ielikts, jo Frančesko tēvs bija tieši tāds pats algotņu vadītājs, par kādu kļuva Frančesko. Vienīgi kā jau vilku barā pienākas, par vadoņa titulu vajadzēja cīnīties.

18 gadu vecumā Frančesko Sforca kļuva par karavīru tēva pulkā. Sāka no zemākajiem slāņiem un krāja pieredzi. Viņš bija labi zināms kā cilvēks, kurš apveltīts ar ļoti lielu spēku. Viņš varēja saliekt metāla stieņus ar rokām. 1424. gadā, kad viņam bija 23 gadi, Frančesko Sforca jau cīnījās par tēva vietu. Mucio Sforca bija gājis bojā, bet algotņu barā nevienam nebija iebildumu ieņemt komandiera vietu, tāpēc izcēlās strīds, kura laikā, kā jau vilkiem pienākas, vīri ar savām karavīru prasmēm ieņēma amatus.

Frančesko Sforca nebija tikai fiziski spēcīgs karavīrs. Viņš bija ļoti labs stratēģis, kurš gan nekad nejauca emocijas ar darbu. Tieši šī iemesla dēļ viens no Sforcas sievastēviem viņam neuzticējās. Pirmā Frančesko sieva gāja bojā, bet otro viņš apņēma, kad topošajam Milānas hercogam bija 29 gadi. Sievastēvs bija Milānas hercogs, kurš labi zināja, Frančesko uzticība ir tik ilgstoša, cik atvērts ir saimnieka maks. Tā arī notika, te Sforca ar savu karapulku karoja pāvesta pusē, te aizstāvēja Milānas, Venēcijas vai Neapoles karalistes. Taču vēlākie sasniegumi parādīja, ka Sforca bija apveltīts ar izcilu prātu.

1447. gada Milānas hercogs Filipo Marija Viskonti nomira. Viņam nebija neviena vīriešu kārtas pēcnācēja, tāpēc cīņā par varu Milānā iesaistījās znots Frančesko. Tā kā viņš bija sevi pierādījis kaujas laukā un kārtības uzturēšanā, sievastēvs viņu bija iecēlis par visas Milānas spēku pavēlnieku. Šis amats nodrošināja to, ka Sforca rokās bija reālā vara. Sākumā viņš nepretendēja uz hercoga titulu, bet prasmīgi salika svarīgos amatos savus sabiedrotos. Pats Sforca kļuva par atsevišķu hercogistes pilsētu pārvaldnieku, līdz izmantoja sev labvēlīgus apstākļus un pārņēma pilnīgu varu Milānā. Trīs gadus pēc iepriekšējā hercoga nāves Milānā ienāca bads. Kad tauta sadumpojās, pie apvāršņa parādījās Frančesko Sforca ar saviem karavīriem. Atjaunoja hercogistē kārtību un iecēla sevi par Milānas hercogu.

Apstiprinājumu šim amatam Sforca saņēma no Milānas augstmaņiem, bet ne no Svētās Romas impērijas valdnieka, tāpēc viņa augstmanība līdz galam leģitīma nav. Taču savas vadīšanas laikā Sforca ievērojami uzlaboja nodokļu iekasēšanas sistēmu un jaunā vara sajuta, cik turīga ir Milānas hercogiste. Dzīve sāka iet uz augšu. Pilsētā parādījās jauna slimnīca, tika piesaistīti spilgtākie domātāji, piemēram, Sforca kļuva par apgaismības ideju autoru aizstāvi. Patvērumu Milānā saņēma pat Leonardo Da Vinči. Jaunais hercogs tiešām bija efektīvs valdnieks, jo Milāna kļuva moderna. Taču ārpolitikā Sforca kļuva par vienu no pirmajiem, kas nolēma izmantot spēku balansu kā miera garantu. Viņš sadraudzējās ar Florences valdnieku Kozimo Mediči, ar kuru kopā izveidoja Itālijas līgu. Tas nozīmēja to, ka Apenīnu pussalā ietekmi zaudēja Centrāleiropas valstis, visvairāk Francija. Par labu sabiedrotajiem Sforca atteicās no daļas savu īpašumu Lombardijā, savukārt ieguva pakļautībā Dženovu. 1462. gadā Milānu pārņēma baumas, ka valdnieks ir miris. Patiesībā Sforca nodzīvoja vēl četrus gadus, tikai viņa veselība bija galīgi sadragāta. Kad nomira viens no dižākajiem Milānas valdniekiem, viņš aiz sevis atstāja iespaidīgu mantojumu. Šoreiz ne naudā, bet gan ietekmē. Viņam bija astoņi bērni, no kuriem visi nonāca ietekmīgās ģimenēs. Dēli bija Milānas un Bari hercogi, Lugano, Korsikas un Pāvijas grāfi, viens no dēliem kļuva par Romas katoļu baznīcas kardinālu, bet meitas izprecināja Neapoles karalim un Monseratas makgrāfam. Tiešā veidā atzinību Frančesko Sforca nesaņēma, bet viņš izdarīja visu, lai dēls tiktu atzīts par pilntiesīgu Milānas valdnieku jau pēc tēva nāves. To apstiprināja Svētās Romas impērijas karalis Maksimiliāns Pirmais.