1909. gada 23. septembrī Parīzes laikraksts „Le Matin” sāka turpinājumos publicēt Gastona Lerū romānu „Operas spoks”. Literāri tas nav izcilākais no Lerū romāniem, taču izrādījies ārkārtīgi rosinošs interpretācijām kino un teātrī, t.sk. kļūstot par libretu Endrjū Loida Vēbera grāvējam „Operas spoks”.

 

Gastons Luijs Alfrēds Lerū piedzima 1868. gadā Parīzē, turīgu pilsoņu ģimenē, taču viņa bērnība pagāja Francijas provincē. Galvaspilsētā viņš atgriezās jau kā astoņpadsmitgadīgs jauneklis un uzsāka tieslietu studijas, kuras arī sekmīgi pabeidza, iegūstot advokāta kvalifikāciju. Šķita, ka talantīgo un arī gana centīgo jauno cilvēku gaida spoža jurista karjera. Tomēr jau vairākus gadus jauno Lerū saistīja arī rakstniecība – vispirms presē parādījās daži dzejoļi, un tad 1894. gadā, divdesmit astoņu gadu vecumā, viņš teica ardievas jurista darbam un pievērsās žurnālistikai. Dažu gadu laikā Gastons Lerū kļuva par vienu no atzītākajiem Francijas žurnālistiem. Vispirms bija lieliski uzrakstītas reportāžas no tiesas procesiem, tām sekoja citi raksti, teātra kritikas, esejas. Kļuvis par avīzes „Le Matin” štata līdzstrādnieku, viņš vairākkārt devās uz ārzemēm, tai skaitā uz Krieviju tieši 1905. gada revolūcijas laikā. Tomēr žurnālistika nebūt neizsmēla viņa literārās ambīcijas: 1897. gada decembrī „Le Matin” ziņoja, ka sāk jauna, līdz šim nezināma autora Gastona Žorža Lariva – tāds tobrīd bija Lerū pseidonīms – pirmā romāna „Nakts cilvēks” publikāciju.

Piedzīvojumi, ceļojumi, noziegumi un to atšķetināšana – Gastona Lerū rakstnieka ampluā sakrita ar viņa interesēm žurnālistikā. Vairāki viņa romāni kļuva par bestselleriem, tomēr tā nav lēta lubu literatūra. Ne velti par Lerū romāniem jūsmojuši sirreālisti – tā laika literārais avangards. Līdz ar 1907. gadā publicēto romānu „Dzeltenās istabas noslēpums” rakstnieka daiļradē ienāca personāžs, kuram viņa kriminālsižetos bija tāda pati vieta, kāda ir Erkilam Puaro un Misis Mārplai Agatas Kristi darbos. Tas bija ar asu prātu un lielu drosmi apveltītais reportieris Žozefs Rultābijs, kuram autors liek doties, piemēram, atklāt noziegumus Krievijas cara galmā vai iefiltrēties Krupa ieroču ražotnēs, novēršot jauna superieroča radīšanu, kuru Vācija varētu vērst pret viņa dzimteni Franciju. Šiem romāniem ir paliekoša vieta franču literatūras vēsturē, tomēr daudz plašāku atpazīstamību pasaulē guvis cits Gastona Lerū radīts tēls: 1909. gada 23. septembrī „Le Matin” sāka turpinājumos publicēt viņa romānu „Operas spoks”.

Ēriks – ģeniāls un nelaimīgs vienpatnis – mīt katakombās zem Parīzes operas nama. Daba viņam piešķīrusi daudzus talantus: būdams arhitekts, Ēriks ir piedalījies teātra projektēšanā, bet tagad komponē operas tā skatuvei. Taču tā pati daba viņam devusi fiziski atbaidošu ārieni, kas jāslēpj zem maskas. Viņa mīlestībai pret jauno operas prīmu Kristīni nav lemts gūt piepildījumu, taču Ēriks nav gatavs samierināties. Viņš padara solisti vispirms par savu muzikālo ieceru īstenotāju, bet pēc tam – par gūstekni savā pazemes miteklī.

Romānam pašam par sevi nebija graujošu panākumu, taču tā sižets izrādījās izcili pateicīgs interpretācijām uz skatuves un uz ekrāniem. Pirmā, līdz mūsdienām gan nesaglabājusies filma tika uzņemta jau 1916. gadā; tai sekoja vairāki desmiti citu ekranizāciju un dramatizējumu uz skatuves, starp kuriem izcilākais, protams, ir komponista Endrjū Loida Vēbera 1986. gada mūzikls „Operas spoks”, kura kļuvis par visu laiku visvairāk spēlēto iestudējumu Brodveja vēsturē.