Renesanses un baroka laikmetu mijā Itālijā radās jauns skatuves žanrs – opera. Pirmais izcilais meistars, kurš tai pievērsās, bija komponists Klaudio Monteverdi. Viņa opera „Orfejs" savu pirmizrādi piedzīvoja Mantujas hercoga pilī 1607. gada 24. februārī.

„Rītvakar Viņa gaišība mūsu kungs valdnieks grasās sarīkot izrādi kādā no telpām, kas atrodas Viņas gaišības mūsu kundzes apartamentos, un kas solās būt gluži neparasta, jo aktieri savas lomas izdziedās," – tā Mantujas hercoga Vinčenco Gonzāgas galma amatvīrs Karlo Manjo rakstīja savam draugam 1607. gada 23. februārī. Viņš bija viens no samērā nedaudziem izredzētajiem – galma teātra viesiem, kuriem bija lemts baudīt šo baroka laikmeta rītausmā dzimušo jauno žanru – operu. Vēl gluži nesen – 1598. gadā Florences galma teātrī bija iestudēta Jakopo Peri „Dafne" – pirmais skatuves darbs, kurā mūzika vairs nebija tikai dekoratīvs elements, kas aizpilda pārejas starp ainām, bet gan līdzvērtīgs izteiksmes līdzeklis. Divus gadus vēlāk – 1600. gadā – tika iestudēta nākamā Peri opera „Eiridīke", un šo izrādi noskatījās arī Mantujas hercogs Gonzāga un, domājams, arī viņa galma mūzikas meistars Klaudio Monteverdi. Gan komponistu, gan viņa patronu, aizrautīgo mākslu mīļotāju, redzētais bija iedvesmojis atkārtot ko līdzīgu arī Mantujā. Tā nu Klaudio Monteverdi pirmā opera „Orfejs" piedzīvoja savu pirmuzvedumu hercoga pilī 1607. gada 24. februārī.

„Par Orfeju vēstīt liek manim tagad dziņa,

Par Orfeju, dziesmām kurš savaldīja zvērus,

Un lūgšanām savām reiz elles vārtus vēra..."

– tā operas prologā dzied Mūzikas gars. Operas libretists Alesandro Stridžo piederēja pie elitāra Mantujas intelektuāļu pulciņa, kura locekļi bija arī hercoga Vinčenco divi dēli. Viņa radītais librets atspoguļo Renesanses Itālijas visaptverošo aizraušanos ar antīkās senatnes mantojumu. Gluži kā antīkā mīta varonis arī Monteverdi operas Orfejs nokāpj pazemē, lai atsvabinātu no tās savu pāragri mirušo mīļoto Eiridīki. Pazemes valdnieks Plutons uzklausa dziesminieka lūgumu, tomēr uzstāda nosacījumu – atceļā Orfejs nedrīkst atskatīties. Un to dziesminieks nespēj – viņš tomēr atskatās, lai pārliecinātos, vai mīļotā viņam seko, un tādējādi zaudē viņu uz visiem laikiem. Antīkajā sižetā ietvertajai mīlas un likteņa kolīzijai libretists Stridžo „uzpotējis" sava laika saturu: Orfejs ir Renesanses laika varonis, kura māksla ir stiprāka par dabas likumiem, taču viņš pats nespēj uzvarēt savas kaislības.

Klaudio Monteverdi operā „Orfejs" mūzikas vēsturnieki saskata robežšķirtni, ar kuru noslēdzas šī žanra sākotnējais, eksperimentālo meklējumu posms. 20. gs. britu muzikologs Roberts Doningtons par „Orfeju" saka, ka tajā „nav neviena elementa, kas nebalstītos jau pastāvošajā, tomēr tajā nesen radītā skaņdarba forma sasniedz pilnīgu briedumu. Šeit vārdi izpaužas mūzikā ar to tiešumu, pēc kāda tiecās operas pirmatklājēji, te mūzika izpauž vārdus ar pilnīgāko ģēnija atklāsmi."