1180. gada 24. septembrī mira pēdējais izcilais Bizantijas imperators Manuils I Komnēns. Viņa aiziešana iezīmē Bizantijas impērijas tūkstoš gadus ilgās pastāvēšanas beigu sākumu.

 

„Kunga Manuila, šī vissvētītākā no Konstantinopoles imperatoriem, aiziešana Dieva mierā bija liels trieciens un posts visai kristīgajai pasaulei,” – tā rakstījis kāds viduslaiku dženoviešu autors. Viņš runā par 12. gadsimta Bizantijas imperatoru Manuilu I Komnēnu – pēdējo dižo Austrumromas valdnieku, kura aiziešana mūžībā 1180. gada 24. septembrī patiešām iezīmēja šīs kādreiz varenās valsts beigu sākumu.

Bizantijas impērija savā apmēram tūkstoš gadus ilgajā vēsturē piedzīvoja gan pagrimuma posmus, gan uzplaukuma periodus. Pati šīs valsts pastāvēšana veselus tūkstoš gadus Eiropas un Āzijas nemierīgajā saduras punktā apliecināja tās potenciālu. Pēdējais impērijas uzplaukuma posms bija tā dēvētā Komnēnu renesanse – Komnēnu dinastijas valdīšanas simtgade, kas aptver lielāko daļu no 12. gadsimta. Šo periodu aizsāka Manuila Komnēna vectēvs Aleksijs un turpināja tēvs Jānis Komnēns. Viņi sekmīgi reorganizēja impērijas armiju, padarot to par sava laika militārajām prasībām atbilstošu centralizētu mehānismu. Tika attīstīta kavalērija, kas bija vitāli nepieciešama karošanai pret jātnieku tautām – pečeņegiem Balkānos un turkiem seldžukiem, kas 11. gadsimtā bija atņēmuši Bizantijai lielāko daļu Mazāzijas. Komnēniem izdevās atkarot turkiem Vidusjūras piekrastes rajonus un atspiest viņus Mazāzijas kalnainajā vidienē, sekmīgi konkurēt par ietekmi Balkānos ar Ungārijas karaļiem un Itālijā – ar Dienviditālijas normāņu valdniekiem un vācu ķeizariem. Komnēnu renesanse sakrita ar krusta karu periodu, un Bizantijai izdevās visumā veiksmīgi tikt galā sarežģīto militāri diplomātisko spēli: krustnešu ekspansijas novadīšanu cauri savām teritorijām uz Tuvajiem Austrumiem. Aktivizējās tirdzniecība – Konstantinopole nostiprināja savas pozīcijas kā aktīvākais preču apmaiņas centrs starp Rietumeiropu un islāma zemēm. Ne tik pozitīva bija valsts iekšējā attīstība: Komnēnu imperatoru vara balstījās uz tiem lojālu militarizētas aristokrātijas slāni, līdzīgu tā laika Rietumeiropas bruņniecībai, un šo feodāļu privilēģijas tika nostiprinātas uz zemnieku tiesību rēķina; daļā impērijas zemju šai laikā ieviesās dzimtbūšana. Aristokrātijas ietekmes pieaugums lielā mērā izrādījās liktenīgs valstij tad, kad tās priekšgalā vairs nebija spēcīga imperatora, kurš visu spētu turēt varas grožos.

Cik var spriest no laikabiedru izteikumiem, Manuils Komnēns bijis ārkārtīgi harizmatisks, ārēji pievilcīgs cilvēks, fiziski spēcīgs un drosmīgs karavīrs, vārda tiešā nozīmē – valdnieks no Dieva žēlastības. Mantojis nostiprinātu un dinamisku valsti, viņš izvērsa ambiciozu ārpolitiku. Viņa laikā krustnešu valstis Palestīnā un Sīrijā faktiski kļuva par Bizantijas protektorātu. Sekmīgā karā pret Ungāriju tika atgūtas zemes tagadējās Bosnijas un Horvātijas teritorijā. Ar Komnēnu diplomātijas pūlēm un naudu viņu ietekmes sfērā uz laiku nonāca vairākas Krievzemes kņazistes un Ziemeļitālijas pilsētas. Notika aktīvas sarunas ar Romas pāvestu par iespējamu kristīgās baznīcas atkalapvienošanos, kas gan nenotika abu pušu nesavienojamo ambīciju dēļ. Impērija izvērsa ekspansiju pret normāņiem Dienviditālijā un turkiem Mazāzijā, lai gan kā vieni, tā otri izrādījās bizantiešiem pārāk ciets rieksts. Vispār, vērtējot imperatora Manuila Komnēna valdīšanu, vēlāko laiku vēsturnieki aiz ambiciozās ārpolitikas fasādes meklē nākamā pagrimuma cēloņus. Kā izteicies 19. gadsimta krievu vēsturnieks Fjodors Uspenskis, Manuila Komnēna valsts bija kā lieliski uzturēta muiža, kurā tiek saimniekots ar vērienu, taču pēc īpašnieka nāves izrādās, ka tas viss noticis uz kredīta, un iestājas bankrots.