1950. gada 25. oktobrī PSRS bruņoto spēku vajadzībām ūdenī nolaiž pirmo zemūdeni, kas tika klasificēta kā 613. tipa kuģis. Šai zemūdeņu sērijai bija lielākais iegrimes slieksnis. To uz priekšu gan nevirzīja atomreaktors, jo šāda tipa zemūdenes sāka ražot astoņus gadus vēlāk. Tas gan netraucēja tieši 613. sērijai kļūt par plašāk pielietoto PSRS jūras spēkos.

 

Zemūdenes visu armiju vajadzībām sauc un atpazīst pēc to sēriju numuriem. Ja NATO valstīs lieto kodētos nosaukumus, tad PSRS izmantoja tieši sēriju numurus. Tā plašāk pielietotā zemūdene PSRS jūras spēkos bija neko neizsakošā sērija 613. Tās unikalitāte gan bija ekspluatācijas dziļums un ražošanas ātrums. 613.sērijas zemūdens kuģus, kurus NATO starp citu saukāja par viskijiem, sāka projektēt uzreiz pēc Otrā pasaules kara. To dzinējspēkā netika izmantots atomreaktors, bet jau no kara laika labi zināmā kombinācija, kur dīzeļdzinējus papildināja akumulatori. Patiesībā 613. sērija bija kopija Vācijas U-250. Pašās kara beigās šādu zemūdeni nogremdēja Somu līcī tikai 27 metru dziļumā. Tieši seklums ļāva PSRS spēkiem šo zemūdeni izcelt un aizbuksēt uz Kronštati izpētei.

613. sērijas pasūtījumu PSRS vadība veica jau 1942. gadā. Taču pirmās izstrādes izbrāķēja pārāk lielo izmēru dēļ. Tas gan netraucēja 1950. gadā ūdenī nolaist tieši iepriekš ieplānotā izmēra kuģi. Tomēr iemesls, kāpēc atgriezās pie kuģa lielākās versijas bija tieši vācu zemūdene. Tās konstrukcija bija pārāka par PSRS rasējumos plānoto, tāpēc nolēma kopēt trofeju un uzlabot to, kas jau bija izgudrots Vācijā.

613. sērijas zemūdenes bija unikālas, jo tās kļuva par pirmajām pasaulē, kuru korpusu pilnībā sāka klāt ar gumijas kārtu. Šis uzlabojumus deva milzīgus panākumus trokšņa slāpēšanā. Zemūdens kaujās katram troksnim ir nozīme, lai atrastu pretinieku, tāpēc 613. sērijas kuģis skaitījās klusa zemūdene. Tās maksimālā iespēja izturēt zemūdens spiedienu sasniedza 200 metrus, lai gan efektīvai lietošanai ieteiktais dziļums bija tikai 90 metri. Tomēr tā varēja aizpeldēt deviņu tūkstošu kilometru tālumā un zem ūdens izturēt 10 dienas. Kas arī svarīgi, tā kļuva par pirmo PSRS zemūdeni, kas varēja izšaut raķetes, nemaz neiznirstot. Dīvaini tomēr, ka šī zemūdene kļuva par populārāko PSRS bruņojumā, jo jau 1958. gadā ASV uzbūvēja “Nautilusu” – slaveno pirmo atomzemūdeni pasaules vēsturē. Kad PSRS metās kopēt ASV sasniegto, bija jau uzbūvētas 215 dīzeļdzinēju zemūdenes (613. sērijas).

Ap 1961. gadu PSRS bruņojumā jau sāka parādīties 627. sērija, kuras dzinējos izmantoja kodolenerģiju. Tomēr šīs zemūdenes būvēt bija krietni sarežģītāk. Tieši pēctecīgā atomzemūdene tika klasificēta NATO rokasgrāmatās kā “Novembris”. Kopumā uzbūvēja 13 šādas zemūdenes. Galvenā atšķirība gan paliek tas, ka 613. sēriju varēja uzbūvēt ļoti ātros tempos. Pie pilnas montētāju un metinātāju brigādes darba vecā tipa dīzeļdzinēja zemūdeni uztaisīja 10 dienās. Nav brīnums, ka tā tika izmantota pat līdz PSRS sabrukumam. No visām 215 zemūdenēm zaudētas tika divas. Pirmā nogrima 1961. gadā Barenca jūrā, visticamāk apkalpes pieļautās kļūdas dēļ, kamēr otrā aizgāja dzelmē 1981. gadā pēc sadursmes ar refrižeratora kuģi. Lai arī PSRS ar ASV atklāti zemūdens kaujās neiesaistījās, lielais zemūdeņu skaits parāda, ka Aukstais karš auksts bija arī zem ūdens. Liela daļa zemūdeņu ar laiku tika norakstītas metāllūžņos, kamēr dažas palika jūras spēku rīcībā kā treniņiem paredzēti kaujas punkti. Diemžēl masveidīgā zemūdeņu būvēšana bija daļa no kopējās PSRS-ASV bruņošanās sacensības.