26. janvāris ir Austrālijas valsts svētki – Austrālijas diena. Tas ir datums, kad 1788. gadā britu ekspedīcijas vadītājs kapteinis Filipss izvēlējās apmetnes vietu Austrālijā pirmajiem eiropiešu ieceļotājiem – no Lielbritānijas izsūtītiem notiesātajiem. Apmetnes vietai viņš deva britu iekšlietu ministra lorda Sidneja vārdu.

 

18. gadsimta sodu sistēma Lielbritānijā bija slavena ar savu bardzību. Sevišķi zemākas kārtas ļaudis varēja visai drīz izpelnīties karātavu cilpu, un arī britu cietumiem netrūka abu dzimumu iemītnieku. Apgaismības gadsimtam tuvojoties izskaņai, sabiedrībā arvien pieauga pārlieku drakoniskās likumdošanas kritika, un pie varas esošajiem nācās izdomāt jaunus paņēmienus likuma autoritātes uzturēšanai. Viena no spožākajām domām bija – aizsūtīt dzimtenē nevēlamos kriminālos elementus uz, vārda tiešā nozīmē, otru pasaules malu. Proti – tika pieņemts lēmums vairākus tūkstošus britu cietumnieku, kuriem dzimtenē bija piespriesti septiņi vai vairāk gadi cietumā, nometināt nesen atklātajā Austrālijā. Viņiem bija jākļūst par pirmajiem eiropiešu ieceļotājiem šai kontinentā, par kuru tobrīd vēl bija visai miglains priekšstats. Ja izsūtītie spētu tur iedzīvoties, tad viņiem varētu sekot citi – godīgi ļaudis. Ja piespiedu kolonisti jaunajā mītnes zemē aizietu bojā – galu galā arī nebūtu liela nelaime. Tā nu 1787. gada oktobrī ceļā no Anglijas devās tā dēvētā Pirmā flote – vienpadsmit kuģu ar 786 ieslodzītajiem, starp kuriem trīs ceturtdaļas bija vīrieši un bija arī daži bērni. Tāpat ekspedīcijā piedalījās vairāk nekā 300 jūrnieku, apmēram 250 karavīru, ap 50 virsnieku ģimenes locekļu un 15 amatpersonas. Kuģi veda līdzi gandrīz visu dzīvei nepieciešamo, ieskaitot gatavus būvmateriālus.

Ekspedīcijas ceļš veda uz Kanāriju salām, tālāk uz Riodežaneiro, tad atkal pāri Atlantijas okeānam uz Labās cerības ragu. Nīderlandiešu kolonija Keiptaunā daudziem no kuģotājiem bija pēdējā eiropiešu apdzīvotā vieta, kuru viņi skatīja savā mūžā. Priekšā pletās Indijas okeāns un jauna, neapgūta teritorija – Austrālija. Dienvidu platuma grādos ceļotāju grūtības arvien pieauga. Karstumā un saspiestībā kuģu tilpnēs vairojās netīrība, smakas un insekti. Indijas okeānā problēmām pievienojās arī vētras, kuras bija sevišķi grūti pārciešamas ieslodzītajiem, kuri līdz tam lielāko tiesu bija bijuši īsti sauszemes žurkas. Visai pārsteidzošs rezultāts bija tas, ka ekspedīcija sasniedza mērķi, nezaudējusi nevienu kuģi un tikai apmēram 3% no dalībnieku skaita.

Tomēr īstās problēmas tikai tagad sākās. Jaunapgūstamās teritorijas kādus pārdesmit gadus iepriekš pirmais bija apceļojis un aprakstījis slavenais kapteinis Kuks. Sekojot viņa norādēm, ekspedīcija vispirms apstājās Botānijas līcī. Tomēr izrādījās, ka šī vieta nebūt neatbilst Kuka slavinošajam aprakstam. Līcis bija pārāk neaizsargāts, zeme – neauglīga, dzeramā ūdens krājumu maz. Vietējo iedzīvotāju dzīvesveids tik ļoti atšķīrās no eiropiešu civilizācijas, ka īsti nevedās iedibināt kādus savstarpēji izdevīgus kontaktus. Apkārtnē augošo koku koksne bija tik cieta, ka nepadevās eiropiešu zāģiem un cirvjiem. Izskatījās, ka kolonistu nākotne zīmējas visai drūmās krāsās. Tomēr ekspedīcijas vadītājs Arturs Filips nebija gatavs padoties. Jau dažas dienas vēlāk viņš devās izpētes braucienā gar piekrasti un drīz atrada meklēto – līci, kuram Kuks bija devis Admiralitātes lorda Džeksona vārdu. Plašais līcis iesniedzās sauszemē, tā malās bija vairāki mazāki ērti līči. Netrūka ne auglīgas zemes, ne saldūdens. Pie viena no mazākajiem līčiem kapteinis Filips 1788. gada 26. janvārī izvēlējās vietu nometnei, dodams līcim britu iekšlietu ministra lorda Sidneja vārdu. Šodien šai vietā atrodas Austrālijas lielākā pilsēta Sidneja, savukārt minētais datums ir Austrālijas valsts svētki – Austrālijas diena.