Volfganga Amadeja Mocarta opera ar Lučano Da Pontes libretu „Tā dara visas” – plašāk pazīstama ar itālisko nosaukumu „Così fan tutte” – savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja 1790. gada 26. janvārī Vīnes Burgteātrī. Sava laika nepieņemta, šī Mocarta opera gaidīja pelnīto novērtējumu apmēram pusotru gadsimtu.

„Così fan tutte, ossia La scola degli amanti” – afiša, kura aicināja uz jaunās Volfganga Amadeja Mocarta operas pirmizrādi Vīnes Burgteātrī 1790. gada 26. janvārī, redzamākajā vietā pieteica jaundarba nosaukumu itāliešu valodā un tikai zemāk sniedza tulkojumu vāciski. Arī mūsdienās Mocarta un libretista Lorenco Da Pontes kopdarbs „Tā dara visas jeb Mīlnieku skola” pazīstams lielāko tiesu ar libreta oriģinālnosaukumu „Così fan tutte”.

Operas skatuviskais liktenis izvērtās neveiksmīgs. Tā bija nospēlēta vien dažas reizes, kad nomira imperators Jozefs II, un sakarā ar sērām izrādes Vīnē uz vairākiem mēnešiem tika atceltas. Dažas reizes operu gan vēl nospēlēja, bet imperatora nāve iezīmēja Apgaismības laikmeta beigas Austrijā, un jaunajam laikmetam – 19. gadsimtam – „Così fan tutte” nešķita laba māksla. Mocarta mūzikas lieliskumu kritiķi, protams, nenoliedza, taču norādīja, ka šis dārgais materiāls uzstiepts greizam karkasam – Da Pontes nebaudāmajam libretam. Itālieša ražojums esot samākslots, frivols un amorāls; cēlākās un skaistākās romantiskās jūtas tajā ciniski zaimotas. Spriediet paši: divi jauni virsnieki, labi draugi, patiesi mīl savas līgavas, kuras pie tam ir māsas. Bet uzrodas kāds vecāks kungs – filozofs – kurš apņemas atbrīvot jaunos mīlētājus no liekām ilūzijām. Viņš pierunā jaunekļus izspēlēt samainīto līgavu spēlīti. Abi it kā dodas militārā kampaņā, taču atgriežas, pārģērbušies par diviem albāņiem, un sāk centīgi aplidot viens otra sirdsdāmu. Sākumā abas jaunkundzes ir nepieejamas, taču pavecā filozofa un viņa līdzzinātājas, istabenes, veikli inscenētās situācijas galu galā liek meiču sirdīm atmaigt pret uzstājīgajiem svešzemniekiem. Jaunekļi ir satriekti par mīļoto neuzticību, bet vecais kungs viņus mierina: jūtu nepastāvība ir „sirds nepieciešamība”, un piekrāptam mīļākajam jāmeklē vaina sevī. Tāda ir sievietes daba, jeb „tā dara viņas visas” – „così fan tutte”.

Tikai 20. gadsimta otrajā pusē šīs operas interpreti prata paraudzīties aiz šķietami banālās fabulas virskārtas. Mūsu gadsimtā debitējušais vācu operas režisors Jans Filips Glogers raksta: „Man Da Pontes operu libreti šķiet izcili ar savu spēju atklāt mums to, kādi patiesībā esam. Atklāt nesaudzīgi un tajā pat laikā sirsnīgi. [..] Un ko mums māca šī mīlnieku skola? Ka neuzticība mājo ikvienā no mums, un neviens nav no tās brīvs nedz domās, nedz darbos? Tas gan pats par sevi nav nekāds jaunatklājums. Tas, ko „Così…” mums tiešām atklāj, ir mūsu jūtu nepastāvīgums. [..] Šis darbs mums rāda, cik daudzkrāsaini un cik smalki ir tie pavedieni, kuri mūs palaikam pievelk un saista ar otru cilvēku. Mīlu var uzburt noteikta saskarsme, situācija un atmosfēra – eksotikas valdzinājums; izjūta, ka ienākam citā pasaulē, kur varam sevi atklāt no jauna; vienotājspēks, kuru rada apziņa, ka esam glābuši kādam dzīvību, un vēl daudz daudz kas cits.”