1822. gada 26. oktobrī slavenais dāņu rakstnieks Hans Kristians Andersens atgriežas skolas solā. Dižais literāts visu bērnību ir cīnījies ar finansiālām grūtībām, kas lielā mērā ietekmēja viņa izglītību. Andersens bija noslēgts cilvēks, kam nepalīdzēja arī tas, ka viņš ievērojami izcēlās uz pārējo skolēnu fona – Andersenam tomēr bija jau 17 gadu.

 

Iespējams par Hansu Kristianu Andersenu ir sarakstīts pārāk daudz mītu, tomēr viens ir skaidrs, viens no slavenākajiem dāņu rakstniekiem piedzima ģimenē, kas dzīvoja diezgan lielā trūkumā. Anderseni dzīvoja namā, kur bija tikai viena istaba, bet ar laiku ģimene pārcēlās it kā uz labāku māju, lai gan tajā bija vēl mazāk privātuma. Hansa Kristiana Andersena bērnība pagāja namā, kur kopā dzīvoja trīs ģimenes. Vēlāk, kad jau slavenā rakstnieka daiļradi analizēs desmitiem pasaules literatūrzinātnieku, viena no versijām, kāpēc viņam izveidojās tik spēcīgas stāstnieka īpašības, tiks saistīta tieši ar pārapdzīvotajām bērnības mājām. Vietā, kur ne brīdi nav iespējas palikt vienatnē, nav brīnums, ka Andersens sāka noslēgties savā prātā. Viņš radīja stāstus un izdomāja personāžus, lai tikai varētu pabūt pats savās domās.

11 gadu vecumā nomirst Hansa Kristiana Andersena tēvs. Trūcīgajai ģimenei tas ir liels trieciens, jo māte ar dēlu varēja paļauties tikai uz savām spējām. Tāpēc arī nav brīnums, ka Andersens pārtrauca iet skolā, lai meklētu iespējas piepelnīties. 14 gadu vecumā viņš no dzimtās mazpilsētas aizbrauc uz Kopenhāgenu. Trīs gadus viņš cenšas sev atrast vietu Dānijas galvaspilsētā, tomēr ar mainīgām sekmēm. Viņš šķiet daudzsološs dziedātājs, tomēr viņa augstā balss sāk mainīties, tāpēc Andersens domā par iespējām mācīties tēlotājmākslu. It kā vienā no versijām, viņš 1822. gada 26. oktobrī atgriežas skolas solā. Sapratis, ka bez izglītības tālāk netikt, Andersens nolemj pabeigt mācības, kas, protams, ir dīvaini, jo skolā Andersenam bija jāapgūst viela kopā ar 11 gadus veciem bērniem. Pietiekami pazemojoši jau tā par sevi nepārliecinātam jaunietim, kurš ir garāks, vecāks un dīvaināks par visiem citiem. Ne velti skolas laiku Andersens atcerējās kā vienu no briesmīgākajiem – jo viņš jutās pazemots un vientuļš. Viens no pirmajiem darbiem, ko jau skolas laikā Andersens uzrakstīja, bija stāsts par vientuļo sveci.

Īsta nelaime Andersenam bija viņa privātā dzīve. Zināms, ka rakstnieks ļoti vēlējās mīlēt, bet savu otro pusīti tā arī nekad neatrada. Viņš laiku pa laikam domāja, ka ir iemīlējies kādā sievietē, tomēr vienmēr saņēma kurvīti. Tiek minētas versijas, ka viņš, iespējams, stājies arī homoseksuālos sakaros, tomēr daudzi šādas idejas noraida. Andersens bija pārāk dievbijīgs cilvēks, visticamāk, ka viņš izjuta romantiskas jūtas pret cilvēkiem kopumā, jo nav šaubu, ka viņš idealizēja sievietes.

Hans Kristians Andersens dzīvē lepojās ar divu rakstnieku ietekmi. Pirmā bija iepazīšanās ar Čārlzu Dikensu. Kamēr Andersens uzskatīja Dikensu par milzīgu savu draugu, Dikensa ģimene viņu īsti ciest nevarēja. Pēc kādas neizprotamas vizītes Anglijā Dikens palūdza Andersenu vairs pie viņa nebraukt, diezgan lielās bēdās un skumjās dānis tā arī nekad nesaprata, kāpēc viņa draudzība tika noraidīta. Tikmēr otra iedvesma, kas it kā esot Andersenam bijusi, saistāma ar Aleksandru Puškinu. Viņš kaut kādā veidā dabūjis sev Puškina autogrāfu un visu dzīvi lepojies ar parakstīto lapiņu.

Andersena daiļrade ir dažāda, tikpat raiba kā viņa dzīve un mīti par Andersenu. Viens no tādiem ir, ka it kā Andersena vienīgais bērnības draugs bija kroņprincis Frics, kurš vēlāk kļuva par karali Frederiku VII. Iespējams, ka šī versija ir patiesa, jo Andersens bija viens no nedaudzajiem, kam ļāva būt pie Frederika VII apbedīšanas laikā. Cita lieta, kas saistāma ar Andersenu, viņš bija ārkārtīgi liels fobiju cilvēks. Viņam allaž bija bail atmosties ugunsgrēkā, tāpēc viņš visur līdzi vedis bagāžā garu virvi, lai briesmu gadījumā varētu tikt ārā pa logu. Tāpat viņu biedēja iespējama noindēšana, tāpēc, kad bērni no Zviedrijas mīļajam rakstniekam atsūtīja milzīgu konfekšu kasti, Andersens šausmās to atdeva prom. Vēl interesanta versija, it kā Andersens visu mūžu cieta no zobu sāpēm, bet zobus raut neļāva, ticēdams, ka to skaits ir tieši saistīts ar viņa daiļrades apjomu. Cik no tā visa ir taisnība, kas to lai zina, jo Andersens bija unikāls cilvēks, kam noteikti arī piedēvē pārāk lielas kaprīzes. Skaidrs ir viens, dižo stāstnieku pašu plosīja dažādas jūtas, kurām iemesls bija pavisam vienkāršs – Hans Kristians Andersens gribēja mīlēt un tapt mīlēts. Kad viņš aizgāja mūžībā, it kā uz viņa krūtīm pēc paša gribas nolika pirmās iemīļotās meitenes vēstuli. Diemžēl, vēstule bija viņas kurvītis.