1773. gada 27. aprīlī Anglijas parlaments pieņēma tējas aktu. Tas ļāva Ostindijas tirdzniecības kompānijai praktiski bez nodokļiem ievest pusmiljonu mārciņu tējas. Koloniju iedzīvotāji bija šokā. Parlamenta akts nozīmēja to, ka viena tirdzniecības kompānija saņem teju monopolstāvokli kolonijās. Sākās nemieri, kas noveda pie pilsoņu kara.

Tējas tirdzniecība jau no 17. gadsimta bija ļoti ienesīga. Tiklīdz Eiropas patērētāji sajuta vēlmi dzert dažādas aromātiskās tējas, kuras veda no Āzijas, tā arī tējas tirdzniecība kļuva par vienu no labklājības āderēm. Tēju lietoja ne tikai Eiropā. Loģiski, ka šo dzērienu iecienīja arī tie eiropieši, kuri aizbrauca dzīvot uz jaunajām kolonijām. Ziemeļamerikas iedzīvotāji tāpat sekoja līdzi tējas dzeršanas tradīcijām un dažādas tirdzniecības kompānijas vienlīdz tēju veda uz Eiropu un ASV. Taču ar dzelžainu tvērienu tējas tirdzniecību pievērsās atsevišķu valstu valdības.

Ievērojamu tējas daudzumu importēja Ostindijas tirdzniecības kompānija. Tā bija viens no lielākajiem komersantiem Lielbritānijā. Turklāt tējas tirdzniecībai Lielbritānijā parlaments pieņēma dažādus nodokļu noteikumus, kuri ietekmēja tējas cenu. Lai ievestu tēju Lielbritānijā, vajadzēja maksāt 25% lielu tējas nodokli. Savukārt, kad tēju pārdeva vietējiem britu uzpircējiem, tika iekasēta nodeva. Ja tēju gribēja vest uz kolonijām Ziemeļamerikā, to varēja darīt tikai pārdodot tēju preču biržās Londonā. Tādā veidā Lielbritānija spēja saglabāt paredzamus ieņēmumus no tējas tirdzniecības.

Šāda politika pamazām kaitināja Ziemeļamerikā esošās kolonijas. Ņujorkā, Filadelfijā, Bostonā un Čarlstonā bija ļoti liels noiets tējas tirdzniecībai. Amerikāņu kolonisti paši nodarbojās ar tējas darījumiem un labprāt ieveda to kontrabandas ceļā. Holandiešu tirgotāji bija izlobējuši sava parlamenta atbalstu, kas ļāva tējai samazināt cenu. Holandiešu tēja bija lētāka nekā britu. Kropļojot tirgu, Anglijas parlaments bija panācis to, ka Ostindijas kompānijas tēja maksāja dārgāk. Šī kompānija nevarēja samazināt cenu, tāpēc vienīgais, kā glābt tās finanses, bija samazināt tai nodokļus vai nodevas. To arī izdarīja Anglijas parlaments 1773. gada 27. aprīlī. Praktiski uz bankrota sliekšņa esošā Ostindijas kompānija saņēma atļauju bez nodevām pārdot krājumos esošo tēju Ziemeļamerikā.

Šāda politika nokaitināja kolonistus. Jau tā pāris reizes bija izcēlies strīds, kurā kolonisti norādīja karalim un parlamentam, ka britu salas nevar dot norādījumus nodokļu politikā kolonistiem. Konstitūcija paredzēja, ka ar nodokļiem apliek visus ievēlētā parlamenta pārraudzībā esošus subjektus. Taču kolonijās Ziemeļamerikā nebija iespēju vēlēt savu parlamentu. Tātad arī nodokļi, kurus uzlika nevēlēts parlaments, nebija saistoši. Šī bija ļoti liela problēma, jo patiesībā britu salās esošie politiķi saprata, ka kolonistiem ir taisnība. Vienīgā bēda, tā vietā, lai dotu viņiem plašākas tiesības, augstprātīgie britu politiķi nolēma problēmu regulēt ar nodokļu politiku. Viņi cerēja, ka kolonisti rimsies, ja viņiem iedos nelielu finansiālu brīvību.

Taču tējas akts saniknoja redzamākos kolonistu politiķus Bostonā. Viņi sekmēja tējas boikotu. Bostonas ostā ienāca trīs kuģi, kuri atveda tējas krājumus. Boikotētāji darīja visu, lai šos kuģus neizkrautus aizsūtītu atpakaļ uz Angliju. Ņujorkai tas izdevās, kamēr Bostonas gubernators bija paklausīgāks kroņa varai. Tas izraisīja vietējo uzbrukumu, kā rezultātā vērtīgās tējas kravas iznīcināja. Emocionālais pacēlums bija tik liels, ka turpmāko virzību ieguva arī dažādas neatkarības cienīgas idejas. Piemēram, nepakļaušanās nodokļiem izraisīja loģisku spriedumu, ka nepieciešams pašiem savs parlaments. Tiklīdz lēmējvara Lielbritānijā iebilda, varēja runāt jau par sadursmi. Tā arī notika, jo 1775. gadā Ziemeļamerikā esošajās kolonijās sākās pilsoņu karš. Štati pieteica karu Anglijas varai Ziemeļamerikā un sākās ceļš uz Amerikas Savienoto valstu dibināšanu. Savukārt protesta akcija, kad vairāki tūkstoši bostoniešu nepameta ostas teritoriju, lai nepieļautu kuģu izkraušanu, tēlaini nosauca par tējas dzeršanu.