1940. gada 27. aprīlī reihsfīrers Heinrihs Himlers paraksta rīkojumu sākt būvēt koncentrācijas nometni kara gūstekņiem, ebrejiem un visiem tiem, kas neiederas jaunajā vācu pasaulē. Ar Himlera rīkojumu sāk veidot biedējošāko nacisma vēstures liecību - Aušvicas nāves nometni.


Aušvica jeb Osvencima poļu valodā nonāca vācu rokās īsi pēc Otrā pasaules kara sākuma. Tā atrodas ap 60 kilometriem no Krakovas un to ierīkoja, lai risinātu „ebreju jautājumu”. Tā nacisti sauca visu to sabiedrības daļu, kas neiederējās viņu plānos par jauno sabiedrību. Jau 1939. gada vēlā rudenī nacistiskās Vācijas vadībai tika parādīts projekts, kas paredzēja izbūvēt darba un nāves nometnes vienotā tīklā. Uz šī projekta bāzes 1940. gada 27. aprīlī Heinrihs Himlers parakstīja rīkojumu uzsākt nometnes būvniecību.

Nepilna mēneša laikā tika ielikts pirmais pamatakmens nometnes ēkām. Jau jūnijā tur sāka izvietot pirmos ieslodzītos. Aušvica tapa uz vecu poļu kazarmu bāzes ar vienkāršu apbūvi. Sākumā tās bija vienstāvu ēkas, kuras vēlāk papildināja arī otrais stāvs. Šajās ēkās atradās vai nu nometnes administrācija, vai arī īpašas nozīmības ieslodzītie. Zināms, ka atsevišķos nometnes blokos izvietoja sievietes, lai viņas izmantotu kā personīgās kalpones nacistu režīma vadoņiem, vai arī ēkās pārveda cilvēkus, ar kuriem medicīniskos eksperimentus veica par nāves eņģeli dēvētais Jozefs Mengele. Parastie ieslodzītie, kas bija atvesti uz nometni strādāt, dzīvoja šausmīgās barakās, kurās gulēja trīsstāvīgās gultās - lāvās, parasti antisanitāros apstākļos.

Aušvicas nometne auga ļoti ātri. Ja sākumā to veidoja uz veco kazarmu bāzes, tad jau neilgā laikā izveidoja nometnes otro un trešo korpusu. Katrā nometnē bija vairāki bloki. Visbriesmīgākie stāsti saistās ar 10. un 11. bloku, kurā veica ieslodzīto indēšanu gāzes kamerās un šķirošanu darbam vai nāvei. Aušvicas moto, kas iekalts nometnes vārtos, „Darbs atbrīvo” bija cinisma augstākā pakāpe, jo trūcīgās pārtikas dēļ un lielā darba apjoma rezultātā, daudzi ieslodzītie nomira tālu no gāzes kamerām.

Aušvica diemžēl iemiesoja organizēto un inženierzinātnisko vāciešu briesmīgākās prāta aprises. Cilvēku iznīcināšana šajā nometnē tika optimizēta gluži kā ikdienišķa infrastruktūra. Pa nometnes galvenajiem vārtiem iebrauca vilciens, kas atveda tūkstošiem jaunu ieslodzīto. Pēc Aušvicas-Birkenavas muzeja aplēsēm nometnēs bija izvietoti vairāk nekā miljons cilvēku. Padomju avotos kāds minēja pat četrus miljonus. Lai arī domas dalās, cik cilvēku atradās nometnē, tās grandiozos cilvēku iznīcināšanas apmērus ilustrēja padomju karavīri, kas atbrīvoja nometni 1945. gada 27. janvārī. Evakuāciju uz citām nometnēm nepiedzīvoja vien 7,5 tūkstoši cilvēku, kamēr nometnes mantu glabātavās tika atrasti vairāk nekā miljons sieviešu un vīriešu uzvalku, 40 tūkstoši dažādu apavu pāru un milzīgs daudzums citu mantu – zobu birstīšu, skūšanās piederumu, pat tepiķi un kas tik vēl ne. Aušvica kļuva par globālā apstulbuma piemēru – jo pat nometnes aktīvākajā darbības laikā ne visi nacistu vadītāji spēja aptvert tās apmēru. Kā vēlāk stāstīja bijušais nometnes komandants Rūdolfs Hess, iznīcināšanas apmērs mulsināja lielāko daļu viņa kolēģu. Kad Aušvicā uz pilnu slodzi tika darbinātas gāzes kameras un krematorijas krāsnis, diennaktī tur iznīcināja vairāk nekā piecus tūkstošus cilvēku. Bija pat tik absurdi gadījumi, ka ieslodzītie 6-12 stundas gaidīja rindā, lai viņus nogalinātu.

Kopā Aušvica aizņēma 500 hektārus un tajā bija nodalītas trīs nometnes. Ilgus gadus rietumu sabiedrība neticēja baumām, ka pastāv šāda milzīga cilvēku iznīcināšanas un paverdzināšanas nometne. Apbrīnojams stāsts ir par poļu izlūku Vitoldu Pilecki, kurš labprātīgi piekrita apcietinājumam un ievietošanai Aušvicā, lai savāktu datus un ziņotu par tiem izlūkošanas dienestiem. Rūdolfs Hess stāstīja, ka nometnē tika izveidota atsevišķa nometne ar klīnikām suņiem, lai trenētu 250 nometnes četrkājainos sargus. Plāns bija, ka suņi sargās ieslodzītos gluži kā aitas un novērsīs jebkādus bēgšanas mēģinājumus. Šiem suņiem tika iedalīts tik daudz līdzekļu, ka ieslodzītie varēja apskaust dzīvniekus. Rūdolfs Hess gan arī atzina, ka plāns izgāzās, jo nacisti nebija ņēmuši vērā, ka cilvēks, lai kādas rases, nav lops, kuru suns sargās bez jebkādām emocijām. Diemžēl tiem, kas bija nometnē, šī atziņa bija vājš mierinājums, jo pret viņiem izturējās kā pret gaļas gabaliem.