1917. gada beigās Ļeņina boļševiku valdība atzina Somijas valsts neatkarību. Tomēr jaunajā valstī uzliesmoja pilsoņu karš, par kura sākumu kļuva balto somu uzbrukums vilcieniem, ar kuriem no Krievijas sarkanajiem somiem veda ieročus un munīciju.

1917. gada pēdējā dienā Krievijas boļševiku valdība atzina Somijas valsts neatkarību. Somi savu brīvību bija izkarojuši bez neviena šāviena, tomēr tas nepavisam nenozīmēja laimīgu izvairīšanos no šī vētrainā laikmeta kataklizmām.

Somija bija īpašā statusā patvaldnieciskajā Krievijas impērijā – somiem bija savs parlaments, pie tam ar vienlīdzīgām tiesībām abu dzimumu un visu kārtu vēlētājiem kopš 1906. gada. Līdz ar šo parlamenta reformu par vadošo spēku tajā kļuva sociāldemokrāti, un viņi arī vadīja cīņu par valsts suverenitāti, kamēr labējās partijas orientējās uz attiecību saglabāšanu ar Krieviju, kas – tāpat kā šodien – Somijai bija ekonomiski izdevīgi. Pēc Oktobra apvērsuma situācija strauji mainījās – tagad kreisie gribēja saglabāt attiecības ar uzvarējušo boļševiku režīmu, kamēr labējie – tikt no tā projām. Daļa sociāldemokrātu tomēr atbalstīja neatkarības ideju, un 1917. gada nogalē Somijas Senāts vērsās pie Ļeņina valdības ar lūgumu pēc neatkarības, kas arī tika apmierināts. Tomēr gan kreisie, gan labējie tagad bija apņēmības pilni iegūt sev varu jaunajā valstī – arī ar ieroču spēku, ja būs nepieciešams. Rūpniecības centros valsts dienvidos formējās strādnieku vienības, tikmēr tālāk uz ziemeļiem teritoriju pamatā kontrolēja labēji orientētie spēki. Kādu laiku konflikta eskalāciju aizkavēja ieroču trūkums, taču šo „tehnisko problēmu” drīz atrisināja, atbruņojot vēl atlikušos Krievijas armijas garnizonus un saņemot ieroču piegādes no ārzemēm. 1918. gada 27. janvārī baltie somi uzbruka vilcieniem, ar kuriem Krievijas boļševiki sūtīja ieročus saviem somu kolēģiem, un ar šo uzbrukumu faktiski sākās Somijas pilsoņu karš.

Sarkano izredzes sākumā varēja šķist labākas – līdzās bija Padomju Krievija. Tomēr Ļeņina valdības stāvoklis šai laikā bija ļoti grūts, un tai bija maz iespēju atbalstīt biedrus Somijā. Savukārt baltajiem bija dažas būtiskas priekšrocības. Pirmkārt, viņu armiju komandēja izcils karavadonis Karls Gustavs Mannerheims ar lielisku virsnieku komandu, kas sastāvēja no bijušajiem Krievijas armijas somu izcelsmes virsniekiem un brīvprātīgiem zviedru armijas virsniekiem. Otrkārt, par balto armijas kodolu kļuva tā dēvētie somu jēgeri – somu brīvprātīgie, kuri bija slepeni pametuši Somiju un karojuši Vācijas pusē Pirmajā pasaules karā. Tagad tie bija veterāni – kaujās rūdīti un pilnīgi uzticīgi neatkarības idejai. Tomēr izšķirošais faktors laikam gan bija Vācijas iesaistīšanās Somijas pilsoņu karā balto somu pusē. Sākot ar 1918. gada martu, kad Somijā ieradās vācu vienības, kuras komandēja arī latviešiem labi pazīstamais ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, baltie strauji guva panākumus. Līdz ar maiju sarkano pretošanās bija faktiski salauzta.

Pilsoņu karš atstāja Somijai visai baisu bilanci. Asiņaini notikumi risinājās ne vien frontē, bet arī aizmugurē, kur plosījās, attiecīgi, sarkanais un baltais terors. Pavisam kara rezultātā bojāgājušo skaitu lēš uz 37 000 cilvēku, no kuriem tikai 10 000 krituši kaujās. Apmēram 11 000 somu sarkangvardu mira no drausmīgiem dzīves apstākļiem gūstekņu nometnēs. Domājams, ka ap 1500 cilvēku prasīja sarkanais terors, savukārt līdz pat 10 000 – baltais terors. Pie tam abas valdības – gan sarkanā, gan baltā – oficiāli noliedza terora atbalstīšanu, bet, kā liecina vēlāki pētījumi, bija par notiekošo visnotaļ informētas un daļēji to organizēja.