1328. gada 27. maijā Francijas tronī kāpj Filips VI, kurš ir pirmais Francijas monarhs no Valuā dzimtas. Dinastiju maiņa valsts augstākajā amatā iezīmē ne tikai jaunu sākumu Francijai, bet arī Eiropai. Tieši Valuā nonākšana pie varas iesāk ilgāko karu pasaules vēsturē – simtgadu karu. Cīņā par ietekmi Eiropā saduras Francijas un Anglijas intereses. Anglijas karalim arī ir pretenzijas uz Francijas troni.

 

Valuā dinastija bija daļa no valdošās ģimenes atzara Francijā, kas pie varas nonāca 14. gadsimtā. Viņi nomainīja Kapetingu dinastijas pēdējo karali Kārli IV, kurš pēc sevis nespēja atstāt nevienu leģitīmu mantinieku. Tāpēc 1328. gada maijā, trīs mēnešus pēc pēdējā Kapetingu karaļa nāves, tronī kāpa viņa brālēns Filips VI. Bija beigusies teju 350 gadu ilgā Kapetingu valdīšana, lai gan tieši šīs ģimenes atzari valdīs Francijā līdz pat 1848. gadam.

Valuā bija daļa no Kapetingiem, taču šo ģimenes daļu atšķēla no dinastijas, piešķirot tai valdījumus Valuā grāfistē. Tāpēc arī visa ģimenes atzara vārdu nomainīja uz Valuā. Viņu radniecība ar Kapetingiem nebija apstrīdama, bet varam tikai iedomāties intrigu un neredzamās cīņas apmērus, ja zina, ka uz Francijas troni pretendēt gatavi bija pat ļoti daudzi. Piemēram, Anglijas karalis Eduards III, kurš bija vecā karaļa mazdēls. Plantagenetu pārstāvis Anglijā bija kaujās rūdīts un, galvenais, ar milzīgu ģeopolitisku apetīti apveltīts cilvēks. Tieši Valuā nonākšana Francijas tronī, radīja priekšnoteikumus simtgadu karam.

Vēl no gadsimtiem senām sadursmēm Anglijai bija palikusi ietekme Eiropas kontinentālajā daļā. Tā bija ostas pilsēta Kalē un arī apgabals mūsdienu Gaskoņas tuvumā. Francijas karaļi ļoti vēlējās tikt vaļā no angļu klātbūtnes, savukārt angļi nedrīkstēja pieļaut francūžu attālināšanos no savu monarhu līnijas. Valuā dzimtas valdīšanas sākumā, kā monarhi viņi vēl joprojām nebija pilnībā atbrīvojušies no Anglijas piekrišanas jaunu monarhu izraudzīšanā.

Pirmais karu iesāka Anglijas karalis Eduards III. Viņš nebija mierā ar Filipa VI kāpšanu tronī un uzskatīja, ka viņam ir tikpat lielas tiesības pretendēt uz Francijas karaļa kroni kā jebkuram citam. Simtgadu karš protams nav karš, kas būtu bez apstājas noticis veselu gadsimtu. Tā bija vairāku sadursmju sērija, kas izpaudās vairākos posmos. Taču 116 gadu ilgā naidošanās starp Franciju un Angliju ir iegājusi vēsturē kā ilgākais militārais konflikts, kāds jebkad ir noticis.

Pirmajā posmā, kas ilga no 1337. līdz 1360 .gadam labāk veicās Anglijas karalim. Viņš iekaroja pusi Francijas un kādā kaujā pat sagūstīja Francijas karali. Pazemots, bet tomēr, Francijas monarhs, otrais Valuā dinastijas karalis, parakstīja miera līgumu. Taču angļu uzvara ilgstoši neturpinājās. Mēris un finansiāls krahs nesa sliktas ziņas.

Pēc pamiera atsākās kara otrais posms. Tajā francūži padzina angļus no savas zemes, tomēr cieta neveiksmi, jo karadarbība pārsviedās uz abu valstu sabiedrotajiem – Kastīlija karoja ar Franciju, bet Portugāle ar Angliju.

Simtgadu trešais posms, kas ilga no 1415. līdz 1428. gadam atkal iezīmēja angļu pārspēku. Viņiem izdevās nostiprināties Francijas ziemeļos, kas garantēja iespējas noslēgt mieru ar atsevišķiem feodālo zemju pārvaldniekiem. Tas, protams, vājināja Francijas pozīcijas. Tieši trešajā simtgadu kara posmā slavu iegūst Žanna D’Arka. Jāpiemin, ka šajos gados karš, kas patiesībā izcēlās kā divu radniecīgu ģimeņu strīds par Francijas troni, pārauga nacionālā karā, kur francūži aizstāvēja savas dzimtenes godu. Lai arī šis posms Francijai nebija ļoti veiksmīgs, tā tomēr bija gatava pēdējam cēlienam.

Tieši simtgadu kara noslēdzošajā fāzē Žannai D’Arkai izdevās iespaidot vīrus un atkarot svarīgo Orleānu. Francijas valdnieki, kas pat uz kādu laiku palika bez savas rezidences un kroņa, atkal tika kronēti par Francijas monarhiem. Valuā turpināja valdīt, bet izšķirošo uzvaru izdevās iegūt pie Bordo. Tieši šīs pilsētas garnizona padošanās 1453. gadā pielika punktu angļu kariem Eiropā. Lai arī Anglijas karaļi cerēja atgriezties, īpaši tāpēc, ka Gaskoņa palika tai vēl joprojām uzticīga, iekšējais pilsoņu karš pārvilka šiem plāniem treknu svītru. Anglijas kase bija tukša, bet karš maksāja dārgi. Līdz pat 16.gadsimta vidum Anglija savā īpašumā saglabāja Kalē, taču tas arī bija viss viņu ieguvums no simtgadu kara. Kopējais iznākums bija graujošs, angļi pazaudēja visas savas teritorijas Francijas dienvidos, Valuā bija panākuši, ka viņu tiesības uz Francijas troni tiek atzītas arī Anglijā, bet kara mākslā bija pienācis laiks regulārām armijām, ne feodāļu/vasaļu attiecībām. Valuā Francijā valdīja līdz pat 1589. gadam, kad viņus nomainīja Burbonu dinastija. Tikmēr Anglijā vēl līdz pat 19. gadsimta sākumam vismaz vārdiski paturēja tiesības savos monarhu nosaukumos iekļaut Francijas karaļa vārdu. Pēc Lielās Franču revolūcijas šī atkāpe no reālās dzīves tika labota, jo Anglija, pēc Francijas Republikas aicinājuma, atteicās izmantot šo regāliju savā nosaukumā.