1701. gada 27. novembrī Zviedrijā piedzima Anderss Celsijs. Viņam nebija ne mazāko iespēju savā mūžā izvairīties no zinātnieka karjeras, jo vecaistēvs un tēvs bija labi pazīstami zinātnieki, turklāt tēvs arī pasniedzējs Upsalas universitātē. Celsijs jaunākais aizrāvās ar astronomiju un ģeogrāfiju, bet lielāku slavu ieguva ar savu termometru.

Anderss Celsijs, kā jau lielākā daļa 18. gadsimta zinātnieku, bija plaša mēroga domātājs. Viņš oficiāli pieskaitāms uzreiz trim zinātnēm: astronomijai, matemātikai un fizikai. Skaidrojums noteikti ir ģimenes lielā ietekme un bērnība, kas pavadīta zinātnieka mājās.

Celsiju ģimenes izcelsme ir unikāla. Patiesībā ģimene savu uzvārdu ieguva latīņu valodā izsakot savu dzimtas māju nosaukumu. Tā uzvārdā ienāca Celsius. Turklāt ģimene jau paaudzēm bija nodarbojusies ar dažādām zinātnēm. Piemēram, Andersa Celsija tēvs bija astronomijas profesors Upsalas universitātē, tēva tēvs Magnuss bija matemātiķis, savukārt mātes tēvs Anderss Spouls arī bija astronoms. Kādas gan būtu iespējas šim jauneklim izvēlēties kaut ko citu, ja ne zinātnes?

Anderss Celsijs bija talantīgs matemātiķis, taču viņa interesi vairāk piesaistīja astronomija. Viņš studēja Upsalas universitātē, kur pasniedza viņa tēvs, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Anderss Celsijs nolēma turpināt tēva iesākto un arī pievienojās Upsalas universitātes pasniedzēju pulkam 29 gadu vecumā.

Tieši 29 gadu vecumā Celsijs publicēja vienu no saviem pirmajiem lielajiem pētījumiem par distanci, kas aprēķināta no Zemes līdz Saulei. Viņš šim mērķim bija izstrādājis jaunu metodi. Celsijs šajā pētījumā bija sācis arī ziemeļblāzmas novērojumus un kļuva par pirmo, kurš izteica hipotēzi, ka ziemeļblāzma ir saistīta ar Zemes magnētisko lauku. Viņš ņēma talkā kompasu un novēroja, ka magnētiskā adata uzrāda lielākas nobīdes tieši aktīvākajā ziemeļblāzmas fāzē.

Ziemeļblāzmas aizveda Celsiju pie sava lielākā atklājuma. Viņš izbraukāja dažādas observatorijas Vācijā, Itālijā un Francijā un tieši pēdējā no valstīm sāka aģitēt doties misijā uz Lapzemi. Celsijs bija iecerējis pārbaudīt Īzaka Ņūtona pieņēmumu, ka Zeme ir eliptiska, proti, ka meridiāni pie poliem sāk liekties. Celsijam izdevās ieinteresēt francūžus un 1736. gadā ekspedīcija veiksmīgi izmērīja šo meridiānu. Otra misijas daļa bija pārbaudīt mērījumus, tikai šoreiz mūsdienu Peru un Ekvadoras teritorijā.

Kad zinātnieki bija pierādījuši Ņūtona pieņēmumu pareizību, Celsijs ieguva patiešām lielu slavu. Zviedrijā viņš bija viens no spožākajiem jaunajiem zinātniekiem, kas ļāva arī piesaistīt naudu no mecenātiem jaunas Upsalas observatorijas būvniecībai.

Observatorija bija Celsija lielais sapnis. Viņš to paspēja vēl piepildīt ar misijā uz Lapzemi un Peru-Ekvadoru savāktajiem modernajiem mērinstrumentiem. Taču tuberkuloze pamazām sāka laupīt viņa spēkus. Vēl pirms savas nāves Celsijam izdevās piedāvāt jaunu temperatūras mērīšanas skalu. Viņš ieteica par atskaites punktiem izmantot ūdens trīs agregātstāvokļus. Sasalušu ūdeni jeb ledu noteikt ar 100 grādiem, bet vārošu ūdeni jeb gāzveida ūdeni ar 0 grādiem. Celsijs bija novērojis, ka sasalis ūdens nav atkarīgs ne no spiediena, ne no ģeogrāfiskajiem faktoriem. Ja tas sala, tad tas notika tikai temperatūras ietekmē.

1744. gadā tikai 42 gadu vecumā Anderss Celsijs nomira. Tuberkuloze bija nomocījusi viņu līdz pēdējam spēku izsīkumam. Pēc viņa nāves Karls Linnejs piedāvāja apgriezt Celsija termometra stabiņu kājām gaisā. Tā kā dabā ūdens biežāk sasala nekā vārījās, būtu parocīgāk, ja atskaite jeb nulle būtu tieši ledus kušanas vai sasalšanas robeža. Šis priekšlikums tika akceptēts un termometrs ieguva Celsija vārdu. Iedaļas no nulles līdz simts sāka saukt par celsijiem un šis termometra gradācijas veids tika atzīts par ērtāko, vismaz Eiropā. Toties vēl pirms savas nāves Anderss Celsijs pamanīja vēl kādu unikālu parādību. Viņš precīzi secināja, ka Skandināvijas masīvs pamazām ceļas virs jūras līmeņa. Celsijs gan kļūdījās iemeslos. Viņš domāja, ka straujāk iztvaiko ūdens, nevis, ka viņa dzimto pusi uz augšu ceļ pēdējā ledus laikmetā sākušies ģeoloģiskie procesi.