1916. gada 28. aprīlī Itālijā piedzima Feručo Lamborgini. Itāļu uzņēmējs, kurš uzauga lauksaimnieka fermā un savu izaicinājumu rada tehnikā. Pirms viņš sāka ražot vienus no pasaulē dārgākajiem un labākajiem sporta auto, Lamborgini ražoja traktorus, eļļas sildītājus, gaisa kondicionierus un sporta laivas.

Feručo Lamborgini uzauga kā pienākas kārtīgam puisim centrālajā Itālijas daļā. Viņa tēvs un māte bija lauksaimnieki, kuri audzēja vīnogas. Tāpēc no agrām bērna dienām arī Feručo tika nodarbināts ģimenes saimniecībā. Viņu gan allaž vairāk interesēja tehnika un mehānismi, nekā vienveidīgais darbs vīnogulāju laukā. Tāpēc tiklīdz bija iespēja, Feručo aizrāvās ar tehnikas apkopi, konstruēšanu un modelēšanu.

Otrā pasaules kara gados Lamborgini bija iesaukts Itālijas armijā. Viņš dienēja gaisa spēkos un atradās Itālijai vēl piederošajā Grieķijas Rodas salā. Viņš bija atbildīgs par garnizona autoparku. Tieši šī pieredze vēlāk viņam palīdzēja auto mehānikā.

Kara laikā Lamborgini nonāca britu gūstā. Itālijā viņš atgriezās gadu pēc kara. Un uzreiz viņš sāka darboties automašīnu un lauktehnikas remonta jomā. Viņš atvēra savu garāžu, kurā laboja veco tehniku, izlīdzoties ar armijā iegūtajām zināšanām. Turklāt pēc kara Itālijā palika liela daļa sabojātās kara tehnikas. No tās Feručo Lamborgini aizguva rezerves daļas, lai varētu sākt pelnīt pats.

Viena no lielākajām viņa baudām bija ātrums un sacensības. Lamborgini pats pārbūvēja mazu “Fiat Topolino”, lai piedalītos Milānas sacīkstēs. Viņam gāja diezgan labi, līdz Lambrogini avarēja. Kā jau bieži gadās, avārija pārvilka treknu svītru idejai braukt autosacīkstēs. Vīlies un dusmīgs viņš būvēja tikai traktorus.

Mūsdienās šķiet pārsteidzoši, ka ļoti dārgu un ļoti ātru superauto radītājs patiesībā strādāja ar lauksaimniecības tehniku. Taču tā nebija Lamborgini sirdslieta, tas bija uzņēmēja tvēriens. Viņš labi saprata, ka izpostītajā pēckara Itālijā būs liela nepieciešamība tieši pēc lauksaimniecības tehnikas. Ar traktoriem viņš nopelnīja tik daudz naudas, lai varētu atļauties nopirkt katrai nedēļas dienai jaunu auto. Un tie vairs nebija “Fiat” vai “Alfa Romeo” un “ Lancia” , tās jau bija “Ferrari”, “Mercedes” un “Maserati”.

Itāļi ir savdabīga tauta. Viņu emocionalitāte un izpratne par godu un cieņu ir apbrīnojama. Tieši vīzdegunība lika Lamborgini iesaistīties auto industrijā. Viņš, kā jau kārtīgs itālis, atbalstīja savējos. Pirka “Ferrari” automašīnas, bet bija ļoti dusmīgs par to servisu pēc pārdošanas. Visu laiku automašīnai kaut kas bija jāremontē, turklāt salons viņa skatījumā bija tāds pats kā traktoram, bet gaita – cieta un nepatīkama. Tad nu kādā saviesīgā pasākumā Lamborgini pasūdzējās par nepatīkamo pieredzi “Ferrari” priekšniekam Enco Ferrari. Iedomīgais modēnietis pazemoja Feručo Lamborgini, pasakot, ka viņš neko nesaprot.

Dusmās Lamborgini pats pārveidoja savu “Ferrari” un tad padomāja, kāpēc gan lai viņš pats nesāktu būvēt automašīnas. Jāatzīst, Lamborgini bija prasīgs auto pircējs. “Maserati” viņam nepatika, “Ferrari” arī ne, “Alfa Romeo” un “Lancia” bija par prastu, tad nu vietā bija radīt kaut ko pašam.

Viņš nopirka autoražotni un pārveidoja to par unikālu un ekskluzīvu automašīnu rūpnīcu. Viņš ražoja ātras, elegantas un ļoti izsmalcinātas automašīnas. Taču jau 70. gados Lamborgini saskārās ar pamatīgām finansiālām grūtībām. Viņa traktoru biznesu nācās pārdot, jo Bolīvijas militāristu apvērsums atcēla visus pasūtījumus, bet vienošanās ar arodbiedrībām neļāva atlaist darbiniekus. Tikmēr automašīnu biznesu Lamborgini pārdeva tuviem draugiem no Šveices. Palika tikai eļļas radiatori un gaisa dzesētāji. Vienīgo ātrumlaivu viņš arī pārdeva, jo šis bizness palika neattīstīts. Lamborgini gan trūkumā negrima. Viņš ieguldīja naudu nekustamajos īpašumos, kuros raudzēja vīnu un atgriezās pie savām lauksaimnieka saknēm – kļuva par vīndari.

Interesanti, ka iedvesmu savā uzņēmēja mūžā Lamborgini meklēja Seviljā pie vēršu audzētāja Eduardo Miuras. Viņš spēja Lamborgini iedvest pārliecību, kad šķita, viss pasaulē apgriezies kājām gaisā. Tāpēc Lambrogini savā emblēma attēloja vērsi, kas simbolizēja viņa apbrīnu par šiem dzīvniekiem un matadoriem. Kad Lamborgini ražoja automašīnas, vienu no modeļiem viņš nosauca Miura tieši dona Eduardo dēļ. Bet pārējos modeļus sauca par godu vai nu slaveniem cīņu vēršiem, vai arī matadoriem un viņu priekšmetiem, piemēram zobeniem. Tādi modeļi ir Lambrogini Murselago, Islero, Espada, Urraco, Aventador vai Estoque. Lai arī pats Feručo Lamborgini no automobiļu ražošanas aizgāja un savu uzņēmumu pārdeva, vēl joprojām viņa tradīcijas veltīt jaunos modeļus cīņu vēršiem ciena un godā.