1832. gada 28. februārī poļu aristokrāte Evelīna Haņska uzraksta vēstuli slavenajam franču rakstniekam Onorē de Balzakam. Viņa ilgu laiku slēpsies aiz pseidonīma, baidīdamās, vai netiks izsmieta. Taču rakstnieks bija tik aizkustināts, ka abu sarakste pārauga mīlas jūtās un rezultātā aizveda līdz kāzām. Taču laime nemēdz būt ilga tādiem reālistiem, kāds bija Balzaks.


Onorē de Balzaks bija unikāls rakstnieks, viens no tiem, kas par ģēniju tika pasludināts jau savas dzīves laikā. Viņš ir viens no reālisma literatūras pamatlicējiem Eiropā. Ar saviem stāstiem, novelēm un romāniem Balzaks lika lasītāju sirdīm ievibrēties īpašā noskaņā. Tādu noskaņu bija notvērusi arī poļu aristokrāte Evelīna Haņska.

Kad 1832. gada 28. februārī viņa sadūšojas uzrakstīt rakstniekam vēstuli, Haņska bija precēta sieviete. Tāpēc viņa rūpīgi slēpa savu patieso vārdu un parakstījās ar pseidonīmu. Viņa atklāja rakstniekam savu apbrīnu, jo Onorē de Balzaka darbi bija viņu tā aizkustinājuši, ka sieviete gluži vai kusa no domas vien, ka vīrietis tik lielā mērā var saprast sievietes dabu. Viņa rakstīja, ka, lasot Balzaka darbus, radās sajūta, ka viņa dvēsele ir sena, tāda, kas nodzīvojusi gadsimtus, bet izrādījās, ka rakstnieks vēl ir jauns. Kā rakstīja Haņska, lasot Balzaka darbus, viņas sirds gluži vai sažņaugusies, jo viņš tik precīzi aprakstījis sievietes pašcieņu, patieso būtību un alkas pēc mīlestības. Sievietes mīlestība ir debesu dāvana, kas pašai sievietei ir gluži kā emanācija. Tāpēc arī Haņska atzinās rakstniekam, ka viņa paša dvēseles juteklīgums ir apbūris. Par to vien, ka rakstnieks uzminējis sievietes dvēseles dabu, Haņska pauda vēlmi kādreiz satikties.

Taču ne viss bija tik vienkārši. Onorē de Balzaks bija sajūsmināts par šo vēstuli, tomēr pazīšanās ar šo vārdā nenosaukto sievieti nāca kopā ar daļu prasību. Haņska parakstīja savu vēstuli ar segvārdu Svešiniece vai Ārzemniece. Turklāt viņa lūdza rakstnieku publicēt laikrakstā atsauci uz vēstules saņemšanu. Rakstnieks to arī izdarīja, turklāt laikraksts bija vienīgais no franču preses, kas iznāca Krievijas impērijā.

Evelīna Haņska un Onorē de Balzaks satikās nākamajā gadā Haņskas un vīra Vaclava īpašumos mūsdienu Šveicē. Poļu aristokrātam Vaclavam Haņskim bija daudz zemju un muižu. Tikšanās laikā rakstnieks iemīlējās Evelīnā līdz neprātam, viņu abu romāns rakstiskā veidā ilga desmit gadus. Lai netiktu pieķerti šajā necienīgajā pārkāpumā, abi sarakstījās caur Haņskas guvernanti. Pēc nepilniem 10 gadiem viņa kļuva par atraitni, taču noteikumi cariskās Krievijas pakļautībā esošajās teritorijās bija skarbi. Ja bagāta atraitne nolēma apprecēties ar ārzemnieku, viņai bija jālūdz imperatora atļauja savu mantojumu izvest no valsts. Taču Haņska apzinājās, ka viņas ietekme nav tik liela, lai ietekmētu imperatora prātu. Viņa nolēma gaidīt brīdi, kad varēs izdot pie vīra savu vienīgo meitu, lai nodotu viņai visu mantojumu un tad varētu doties uz Parīzi.

Gaidīšana un arī veselības problēmas sāka nomākt šo romānu. Balzaks ieradās pie Haņskas lūgt viņas roku 1847. gadā. Viņam jau bija veselības problēmas, kas padarīja rakstnieku vāju. Tomēr mūza teju 15 gadu garumā atteica viņam, jo vēl bažījās par savu statusu. Balzaks bija uzstājīgs un pēc gada Haņska tomēr kapitulēja. Viņa piekrita beidzot apprecēties ar savu gadiem ilgo vēstuļu mīļāko un pārcelties uz Parīzi. Abi devās pie altāra 1850. gada martā, bet diemžēl jau pēc nepilna pusgada Balzaks nomira. Viņam bija asins saindēšanās, kas izraisīja gangrēnu. It kā nāvējošā brūce radās pavisam muļķīgi, uzsitot kāju uz savas gultas malas. Lai arī rakstnieks kā savu vienīgo mantinieci atstāja sievu, izņemot ģeniālos rakstu krājumus, nekā diža nebija. Haņska varēja atteikties no Balzaka parādiem, tomēr nolēma tos nomaksāt. Viņa palika dzīvot Parīzē, uzsāka romānu ar mākslinieku Žanu Žigū un pierunāja uz Franciju pārcelties arī meitu ar znotu. Tā viena no pēdējām dižajām poļu aristokrātu ģimenēm, pameta dzimteni.