1738. gada 28. maijā Francijā piedzima Žozefs Ignas Giljotēns. Franču ārsts un revolucionārs, kurš, pats to negribot, ieguva slavu ar briesmīgu ierīci. Giljotēns centās samazināt Lielās Franču revolūcijas radītā terora sekas, taču beigās, pats savu vārdu uz mūžīgiem laikiem sasēja kopā ar giljotīnu.

 

Cilvēka vēlme radīt sāpes un spriest tiesu citam ir sena kā pasaule. Nāvessods, nocērtot galvu, atsevišķos laikos vēl tiktu uzskatīts par humānu. Jo, ja to salīdzina ar raušanu gabalos, pakāršanu vai sadedzināšanu uz sārta, giljotinēšana tiešām šķiet ātra un, iespējams, maz sāpīgāka procedūra.

Taču atgriežoties pie giljotīnas vēstures, to vislabāk pasaule iepazina Lielās Franču revolūcijas laikā. Revolucionāri bija īpaši slaveni ar savu nebeidzamo apzinību, spriest tiesas un sodīt ar nāvi. Pārsvarā viņi piesprieda saviem ienaidniekiem raušanu gabalos, pakāršanu vai dedzināšanu uz sārta. Un tieši brīdī, kad tas kļuva pēc iespējas šķebinoši un baisi, savu vārdu teica ārsts Žozefs Ignas Giljotēns.

1738. gada 28. maijā dzimušais ārsts, anatomijas profesors un revolucionārs bija norūpējies par briesmīgajiem revolūcijas augļiem. Viņš bija viens no nacionālās sapulces locekļiem, kuru neapmierināja briesmīgā situācija ar dažādu nāves sodu izpildi. Žozefs Ignas Giljotēns bija Robespjēra un Marata draugs, lai gan tas viņu tāpat knapi paglāba no mokošām dzīves beigām. Pirms pašu Robespjēru sodīja ar nāvi, viņš to gandrīz to panāca draugam Giljotēnam.

Lai arī revolūcijas ir briesmīgas un šausminošas, Giljotēns tajās centās mazināt terora sekas. Viņš iestājās pret nāvessodiem kā tādiem. Protams, viņa viedoklis nebija īpaši populārs, tāpēc Giljotēns vismaz centās mazināt terora šausmas. Ierastā prakse bija sodītos sadedzināt, saraut gabalos vai pakārt. Visos veidos tā ir mokoša un briesmīga nāve. Tikai dižciltīgos un aristokrātus atļāva sodīt ar nāvi, nocērtot galvu. Taču darīja to ar zobenu vai cirvi. Tāpēc arī ārsts, nāvessoda noliedzējs Giljotēns, ieteica izstrādāt vismaz nesāpīgu un ātru nāvessoda metodi. Viņš vērsās ar lūgumu pie sava skolotāja, Ķirurgu akadēmijas sekretāra Antuāna Luī. Ja jau doktors Luī gadiem pētīja kā sašūt cilvēkus viņu dzīvības saglabāšanai, tad noteikti varēs pateikt, ko darīt, lai to nesāpīgi un ātri arī atņemtu.

Bet nekā. Antuāns Luī atbildi sniegt nevarēja. Viņš gan deva padomu atbildi meklēt Vācijā. Viņš pazina mehānikā labi skoloto Tomasu Šmitu, kurš pēc Luī ieteikumiem uzbūvēja pirmo giljotīnu. To iesauca par taisnības mēbeli un jokoja, ka giljotīna ir vienīgais risinājums pret galvassāpēm un blaugznām. Tieši tās masveida pielietojums lika tautā sākt jokot par giljotīnām. Visticamāk tāpēc, ka tās iedvesa bailes.

Nāvessoda izpildīšanā Francija veica kardinālas izmaiņas. Giljotīna tiešām, atšķirībā no zobena vai cirvja, soda izpildi paātrināja. Taču galvenais, ko uzsver arī daži vēsturnieki, giljotīnu sāka izmantot kā vienīgo nāvessoda izpildes rīku. Tas nozīmēja, ka revolucionāri uzskatīja visus cilvēkus par vienlīdzīgiem likuma priekšā. Lai arī sākumā domāts kā humānāks rīks aristokrātu sodīšanai, giljotīnas asmens kļuva par taisnības simbolu. Vienīgā bēda, ne jau vienmēr asmens aukliņu atbrīvoja taisnības pārstāvja pirksti.

Viennozīmīgi, ka ārsts Žozefs Giljotēns nevēlējās, ka viņa vārdu saistīja ar šīm briesmīgajām iekārtām. Taču iesauka nāves solam palika nemainīga – tās vēl joprojām sauc par giljotīnām. Žozefs Giljotēns centās darīt ārstam piemērotākas lietas, piemēram, viņš viens no pirmajiem aicināja Francijā veikt vakcināciju pret bakām. Savukārt viņa ģimene, pēc Žozefa Ignasa nāves, aicināja valsti aizliegt saukt giljotīnas ģimenes vārdā. Valsts šo lūgumu noraidīja, kā rezultātā paši Giljotēni nomainīja uzvārdu. Tikmēr izplatīts mīts ir, ka pašu nāvessodu humānistu sodīja ar nāvi, giljotinējot. Tas gan neatbilst patiesībai, jo Žozefs Ignas Giljotēns, nomira dabiskos apstākļos 1814.gadā. Viņa mērķis humanizēt galvas ciršanu neizdevās. Nāvessodus jau sen cenšas aizliegt pilnībā, vienīgi šī ārsta piemiņu glābj tas, ka viņš arī pats