1893. gada 28. novembris bija diena, kad sievietes pirmoreiz moderno demokrātiju vēsturē īstenoja pilnvērtīgas vienlīdzīgas balsstiesības. Tas notika Jaunzēlandes parlamenta vēlēšanās.

 

1887. gadā satīriskais izdevums „Melbourne Punch”, kas iznāca Melburnā, Austrālijā, publicēja karikatūru: parlamenta tribīnē uzstājas referente – dāma tipiskajā tā laika apģērbā ar korsetes iežņaugtu vidukli un mākslīgi kuplinātu tērpa apakšdaļu. Viņas figūru ar interesi novērtē pāris kolēģi – vīriešu kārtas deputāti. Fonā redzama kāda persona parūkā – acīmredzot parlamenta spīkere – kura auklē rokās zīdaini. Zīmējuma autora vēstījums bija nepārprotams: tāds, raug, izskatīšoties Viktorijas provinces parlaments, ja šajā Austrālijas pavalstī sievietēm tikšot piešķirtas tiesības vēlēt un tikt ievēlētām likumdevēju sapulcē.

Jautājums par sieviešu tiesībām piedalīties politiskajos procesos daudzviet pasaulē aktualizējās 19. gadsimta otrajā pusē. Pirms tam minami vien daži piemēri. Zviedrijā tā dēvētajā „Brīvības laikmetā” starp 1718. un 1772. gadu balsstiesības noteica nodokļu maksātāja statuss bez dzimuma izšķirības; vēlāk, valsts politiskajai sistēmai uz laiku atkal atgriežoties pie konservatīvāka modeļa, šīs tiesības tika atņemtas, lai gan dažās pilsētās vēl kādu laiku saglabājās izņēmumi, bet draudžu padomju vēlēšanās Zviedrijas laukos vēlētājas savas tiesības saglabāja vienmēr. Līdzīga ar sievietes mantisko un civiltiesisko statusu saistīta prakse 19. vidū tika ieviesta Bohēmijā – toreiz Austroungārijas impērijas daļā – un britu Dienvidaustrālijas kolonijā; bija vēl daži margināli vēlēšanu tiesību piešķiršanas gadījumi. Taču pirmā valsts, kas piešķīra sievietēm universālas vēlēšanu tiesības augstākajā likumdošanas institūcijā bija Jaunzēlande, kuras parlamenta vēlēšanās pilsones pirmoreiz balsoja 1893. gada 28. novembrī.

Jaunzēlandes sieviešu politisko tiesību jeb sufražisma kustībai bija tiešs sakars ar citu tā laika aktuālu sabiedrisku tendenci: ar atturības kustību. Šīs kustības aktīvisti diezgan ātri secināja, ka aktīvākās žūpības apkarotājas ir tieši dāmas, ar kuru balsīm varētu uzlikt likuma iemauktus „zaļajam pūķim”. Un vispār tā ir teju likumsakarība, ka sievietes ceļu pie vēlēšanu urnām sev visagrāk bruģēja valstīs, kur aktīvi cīnījās pret alkohola postu. Eiropā līderes šai ziņā bija Skandināvijas valstis, starp tām pati pirmā – Somija, kur jau 1906. gadā sievietēm tika piešķirtas vēlēšanu tiesības, un 1907. gadā tika ievēlētas pirmās 19 parlamenta deputātes. Tas ir pat zināmā mērā paradoksāls fakts, ievērojot, ka Somija tobrīd ir autonoma province Krievijas impērijas sastāvā, kas sieviešu un vispār politisko tiesību ziņā bija viena no Eiropas konservatīvākajām zemēm.

Zināmu ievērību ir izpelnījies arī fakts, ka 1905. gada revolūcijas laikā Latvijā sapulcējusies „Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce” lēma, ka ievēlamas jaunas pagastu pašpārvaldes, un vēlēšanās ar vienlīdzīgām tiesībām jāpiedalās abu dzimumu iedzīvotājiem. Tomēr šo procesu jau dažas nedēļas vēlāk brutāli pārtrauca cara valdības sūtītās soda ekspedīcijas, tāpēc tas drīzāk ierakstāms neizdevušos mēģinājumu sarakstā. Latvijas sievietes līdzīgas politiskās tiesības ieguva jau kā Latvijas Republikas pilsones un pirmoreiz īstenoja Satversmes Sapulces vēlēšanās 1920. gadā. Šai ziņā Latvija, līdzīgi kā daudzas citas pēc Pirmā pasaules kara radušās jaunās valstis, apsteidza daudzas Rietumeiropas demokrātijas. Kā zināms, Lielbritānijā sievietes ieguva universālas balsstiesības 1928., Francijā un Itālijā – 1945., Šveicē – 1971., bet Lihtenšteinā – tikai 1984. gadā.