1886. gada 28. oktobrī Ņujorkā svinīgā ceremonijā tiek atklāta Brīvības statuja. Klātesot ASV prezidentam Groveram Klīvlendam, ar salūtu un lielgabalu zalvju dārdieniem amerikāņi pieņem Francijas dāvanu, godinot simtgadi kopš ASV revolūcijas. Lieki piebilst, dāvana bija atceļojusi ar desmit gadu novēlošanos. Vairāk stāsta Jānis Krops:

Brīvības statuja, kas atrodas uz Brīvības salas Ņujorkas akvatorijā, ir iespaidīgs meistardarbs. Tās veidošanā izmantots liels daudzums tērauda, pamatni veido betons, bet statujas karkasu klāj vara plāksnes. No zemes līdz lāpas pašam augšgalam statujas austums ir 93 metri. Pati statuja gan ir tikai 33 metrus augsta, jo pārējo augstumu veido pamatne, pakāpieni un arī pjedestāls.

Ideja radīt šo statuju radās Francijā. Valsts vēlējās apsveikt ASV ar simt gadiem kopš neatkarības deklarācijas. Tāpēc projektēšanas darbus uzticēja skulptoram Frederikam Ogistam Bartoldi. Mēļoja, ka skulptoram ir padomā lieliska mūza. Statujas veidošanā viņš izvēlējies izmantot Izabelles Boijeres daiļumu. Šī sieviete nule kā bija kļuvusi atraitne, jo viņas vīrs, slavens ASV uzņēmējs, Izaks Zingers nesen bija aizgājis viņsaulē. Slaveno šujmašīnu izgudrotājs atstāja sievai diezgan prāvus uzturlīdzekļus un arī bērnus, bet ideja, ka Brīvības statujai pozēs francūziete, kuras vīrs bijis veiksmīgs amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs, bija visnotaļ intriģējoša.

Sākumā Brīvības statuju plānoja uzstādīt Ēģiptē. Tai tika paredzēta vieta Portsaīdā, kā sadarbības projektam starp ASV, Franciju un Ēģipti. Bija jau nolemts, ka statuju sauks par Āzijas gaismu, līdz brīdim, kad Ēģiptes valdība atteicās lielo statuju atvest no Francijas lielo izmaksu dēļ. Tāpēc tika nolemts, ka ASV un Francija vienosies par statujas pārvešanu vēl tālāk no Eiropas uz ASV.

Francija apņēmās transportēšanas izdevumus, kamēr ASV apņēmās izveidot statujas pamatni. Tas bija apjomīgs un dārgs projekts, jo pamatnei vien iztērēja 27 tūkstošus tonnu betona. Taču pamazām Brīvības sala tika iekārtota, lai uz to pārcelties varētu Brīvības statuja.

Interesanti, ka sala iepretim Manhetenai tika pārsaukta par Brīvības salu tikai 1956.gadā. Līdz tam salu sauca par Bedlova salu. Taču viena lieta palika nemainīga. Lai kā abas valstis vēlējās pabeigt Brīvības statujas projektu, naudas tai mūžīgi pietrūka. Francūži veidoja loteriju, kuras ieņēmumi tika novirzīti Brīvības statujas veidošanai. Amerikāņi savukārt veidoja dažādus pasākumus, kā, piemēram, boksa mačus vai teātra izrādes. Taču ievērojamu grūdienu līdzekļu vākšana piedzīvoja tad, kad aicinājumu savā laikrakstā publicēja Džozefs Pulicers.

Brīvības statuja bija gatava 1884. gadā, un to nogādāja Ņujorkā gada laikā. Taču ievilkās Brīvības salas pamatnes betonēšanas darbi, tāpēc gadu statuja pavadīja ASV. Kamēr tapa infrastruktūra Bedlova salā, statujas roku ar lāpu paspēja izmantot interesentu pievilināšanai 1886. gada Pasaules izstādē Filadelfijā. Kad tā paša gada aprīlī beidzot tika pabeigts staujas podests, inženieri varēja ķerties klāt pašas staujas veidošanai.

Četrus mēnešus tika montēts kopā statujas tērauda karkass un klātas virsū vara plāksnes. Kopā tās bija vairāk nekā 300 detaļas 200 kastēs. Kad montāžas darbi tika pabeigti, 28. oktobrī notika tās svinīgā atklāšana. Desmit gadus pēc paredzētās jubilejas, ASV, ar prezidentu Klīvlendu priekšgalā, pagodinoši pieņēma Francijas dāvanu. Lielgabala salūtam dārdot, skatam pavērās statuja ar lāpu labajā rokā un neatkarības deklarāciju kreisajā. Statuja laika gaitā kļuvusi par brīvības un pašnoteikšanās simbolu. Savukārt Francija jau nepilna gada laikā saņēma atpakaļ statujas mazāku kopiju. Tā novietota Parīzē, ar skatu uz Ņujorku, tādējādi saveinojot abas māsas - Brīvības statujas. Šo statuju kopijas ir daudzās pilsētās, sākot no Lasvegasas un beidzot ar Tokiju. Bet pašā Parīzē vien šādu statuju ir vismaz četras.