Melnkalne ar nepilniem četrpadsmit tūkstošiem kvadrātkilometru platības un mazliet vairāk par 685 000 iedzīvotāju ir viena no Eiropas mazākajām valstīm. Tāpat tā ir arī viena no jaunākajām, ja ievērojam pēdējo pilnīgas suverenitātes posmu, kas iestājās 2006. gadā pēc Serbijas un Melnkalnes savienības likvidācijas.

 

Tomēr Melnkalnes valstiskuma vēsture ir daudz senāka un iesniedzas agrajos viduslaikos, kad šai teritorijā ienākušās dienvidslāvu ciltis izveidoja savas kņazu valstiņas, kuru valdītāji periodiski cīnījās savā starpā, kā arī centās pretoties lielo kaimiņvalstu - vispirms Bizantijas, vēlāk Serbijas - virskundzībai. Ar vienu no šādām kņazu dzimtām - Crnojevičiem -, iespējams, saistīts arī Melnkalnes vārds. 14. gs. Crnojeviči kļuva par valdītājiem Zetas kņazistē, kurai līdz ar gadsimta beigām nostiprinājās nosaukums "Crna gora", kas serbu-horvātu valodā nozīmē "Melnais kalns". Venēcieši, ar kuru valdījumiem Adrijas jūras piekrastē robežoja Crnojeviču zemes, šo nosaukumu pārtulkoja savā dialektā kā "Monte negro". Šis Melnkalnes nosaukums ieviesās vairumā Eiropas valodu, latviešu valoda ir viens no izņēmumiem, acīmredzot tāpēc, ka mūsu valodā Melnkalnes vārds ienācis apmēram vienā laikā no vairāku valodu avotiem, starp kuriem bija gan rietumeiropeiskais "Montenegro", gan krieviskais "Černogorija".

Atrodoties grūti pieejamā kalnu teritorijā starp jūras lielvalsts Venēcijas valdījumiem piekrastē un varenajai Osmaņu impērijai pakļautām teritorijām dziļāk iekšzemē, Melnkalnei izdevās saglabāt neatkarību no abām šīm lielvarām. Izbeidzoties Crnojeviču dinastijai, vairākus gadsimtus Melnkalni pārvaldīja šejienes pareizticīgie arhibīskapi, serbu valodā dēvēti par "vladiko". Kopš 17. gs. beigām šis tronis nonāca Petroviču-Ņegošu dzimtas rokās, un šīs dzimtas pārstāvis Danilo II 19. gs. beigās sekularizēja valsti, kļūdams par laicīgu kņazu. Venēcijas kādreizējā varenība tikām jau sen bija zudusi, arī Osmaņu impērija kļuva arvien vājāka, un pēc pāris melnkalniešu uzvarām militārā konfliktā ar turkiem 1858. gadā Eiropas lielvalstis pieprasīja robežu demarkāciju starp Melnkalni un Osmaņu impēriju, kas nozīmēja Melnkalnes neatkarības atzīšanu de facto. Tā mazā Melnkalne kļuva par iedvesmojošu paraugu citām reģiona nācijām - pirmām kārtām jau Serbijai - cenšoties nokratīt Osmaņu varu.

19. gs. 2. puse iezīmēja Osmaņu varas sabrukumu Balkānos un jaunu valstu veidošanos. Arī Melnkalne aktīvi piedalījās Osmaņu mantojuma sadalē, vairākos militāros konfliktos būtiski palielinot savu teritoriju. Pie tam Melnkalnes tradicionālā sabiedrotā šajos konfliktos bija Serbija, ar kuru to saistīja valoda un ticība. Abu valstu valdošās aprindas kaismīgi atbalstīja visu serbu zemju apvienošanās ideju, tāpēc bija pašsaprotami, ka pēc 1. pasaules kara, veidojoties Dienvidslāvijai, Melnkalne kļuva par tās sastāvdaļu. Un arī septiņdesmit gadus vēlāk, kad no šīs daudznacionālās valsts cita pēc citas sāka atdalīties tās neserbu daļas - Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Maķedonija -, Melnkalne palika kopā ar Serbiju un melnkalniešu vienības asiņainajā Dienvidslāvijas konfliktā cīnījās un veica kara noziegumus serbu pusē. Tomēr pēc Kosovas kara iestājās lūzums un, referendumā ar diezgan nepārliecinošajiem 55.5% nobalsojusi "par", 2006. gada 3. jūnijā Melnkalne atkal kļuva pilnīgi neatkarīga valsts.