1883. gada 30. aprīlī Austroungārijas impērijā piedzimst Jaroslavs Hašeks. Laikā, kad lielā impērija vēl stabili turas uz kājām, tajā neviens nenojauš, ka diezgan lielā trūkumā dzimušais puika kādu dienu radīs vienu no labākajiem humora un satīras romāniem, izsmejot dižo Austroungāriju. Dzima Krietnā kareivja Šveika radītājs.

 

Jaroslavs Hašeks, iespējams, nebūtu varējis uzrakstīt grāmatu „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”, ja pats nebūtu piedzīvojis lielu daļu grāmatā sarakstītā. Vispār, runājot par grāmatas rakstīšanu, Hašeks to nekad nerakstīja. Šveiks ir viena no retajām grāmatām, kas ir diktēta uzreiz, izdomājot notikumus. Savas dzīves beigās Hašeks improvizēja, bet sekretārs pierakstīja. Tā krietnais kareivis Šveiks ceļoja no Hašeka galvas uzreiz uz tipogrāfiju.

1883. gada 30. aprīlī Hašeku ģimenē piedzima dēls Jaroslavs. Ģimene dzīvoja Prāgā, tēvs bija zemākā līmeņa skolotājs, tāpēc nekāda dižā alga viņam nebija. Ģimenei neklājās viegli, kas, protams, ietekmēja arī bērnu psiholoģiju. Papildus visām sociālām grūtībām, Jaroslavs Hašeks izcēlās ar unikālu atmiņu, bet pilnīgi bezjēdzīgu motivāciju. Viņam nepatika censties būt nopietnam, tā vietā viņš ātri aizrāvās ar dažādām anarhistu idejām un labprāt devās klejojumos. 14 gadu vecumā viņu gandrīz sodīja ar nāvi, jo Prāgas nemieru laikā Hašeku noķēra ar akmeņiem pilnām kabatām. Lai arī puika centās izlikties, ka tie ir speciāli pirkti skolas vajadzībām kā minerāli, izmeklētāji viņu ieslodzīja cietumā. Lai iebiedētu puiku, viņam pateica, ka visticamāk rīt izpildīs nāvessodu. Tad nu Jaroslavs skumju pilns uzrakstīja savai mātei:

„Mīļā māmiņa, rīt uz pusdienām mani negaidiet, jo man izpildīs nāvessodu. Skolotāja kungam nododiet, manis nopirktie minerālu paraugi ir policijas iecirknī. Kad būs manas bēres, to gan vēl nezinu.”

Protams, Hašeku neviens nenošāva. Taču puika jau pusaudža gados sāka demonstrēt krietna fantazētāja talantu. Ar laiku tā kļuva par radošo darbību, jo viņa humoreskas, feļetoni un dažādi citi sacerējumi kļuva populāri. Tie izsmēja nopietno iekārtu, valsti, politiku un bija lielā mērā vērsti nacionālisma virzienā. Daļai čehu šāda literatūra gāja pie sirds.

Hašeka lielākais trūkums bija nespēja sevi saistīt ar pasauli. Viņš mēdza vienkārši aizklīst uz pāris mēnešiem un nonākt citās Eiropas valstīs. Tāpat viņš varēja nedēļām ilgi pazust traktieros un attapties citā pilsētā. Alkoholisms un bohēma bija milzīga pārbaude ģimenei. Savukārt 1. Pasaules karš kļuva liktenīgs, lai Hašeks uzrakstītu romānu par Šveiku.

„Esmu diezgan pacietīgs cilvēks. Varu uzklausīt arī citu cilvēku viedokli” vai arī „Esmu pilnīgs idiots. Man tam ir pat īpaša ārsta zīme” - šie ir citāti no Šveika. Tas vieglums, humors un neķītrība, kuru Hašeks spēja salikt Šveikā, nodrošināja grāmatai milzīgus panākumus.

Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā lielā mērā ir paša Hašeka piedzīvojumi. Hašeks pats tirgoja krančus kā augstvērtīgus suņus, viņš tāpat centās izvairīties no armijas ar garīgas atpalicības zīmēm, bet vienalga nonāca armijā, kurā piedzīvoja militāro subordināciju un bezjēdzīgo birokrātiju. Ne velti melsa, ja pasaules karā visi kareivji būtu kā Šveiks, karš beigtos pats no sevis. Viņš bija tik labestīgi iztapīgs, ka katra pavēle tika novesta līdz absurdam. Un šīs pavēles apliecināja armijas virsnieku nekompetenci.

Pats Hašeks kara laikā pabija daudzās zemēs. Taču viņa ceļš beigās aizveda arī uz Krieviju, kurā viņš kļuva par komunistu. Tieši šīs pagātnes dēļ Hašeku nosodīja čehu nacionāļi, kad viņš atgriezās Prāgā. Lai gan vislabāko atbildi savās atmiņās uzrakstīja Hašeka pirmā sieva: „Jaroslavs bija ģēnijs. Viņš sapina stāstus no nekā. Sirds viņam bija karsta, dvēsele tīra, bet tas, ko viņš samīdīja ar kājām, to viņš izdarīja neuzmanības dēļ.”