1945. gadā 30. aprīlī deviņas Sarkanās armijas divīzijas uzsāka uzbrukumu Reihstāga ēkai Berlīnē. Staļins un padomju valdība piešķīra ēkas ieņemšanai simbolisku nozīmi. Naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju sarkanarmieši Jegorovs, Kantarija un Berests nostiprināja pie ēkas sarkano karogu.

1945. gada 30. aprīļa rītā, pēc apmēram dienu ilgas kaujas, sarkanarmijas 1. Baltkrievijas frontes 79. triecienarmija ieņēma Reiha Iekšlietu ministrijas ēku. Tālāk uzbrucēju skatam pavērās kādreiz greznie Königsplatz­ apstādījumi, tagad tranšeju un šāviņu bedru izvagoti, un aiz tiem – majestātiskais Reihstāga siluets. Jau kopš 1933. gada ugunsgrēka Reihstāga ēka stāvēja praktiski neizmantota un nebija arī līdz galam atjaunota, bet tieši tāpēc tā bija ērta aizsardzības pozīcija. Te sīksti pretojās pāris tūkstoši labi bruņotu lielāko tiesu Waffen SS vīru. No padomju viedokļa ēkas ieņemšanai bija piešķirta simboliska nozīme. Staļins bija deklarējis, ka Sarkanajai armijai atlicis vairs tikai „piebeigt fašistisko zvēru tā midzenī” un pacelt pār Berlīni uzvaras karogu. 1. Baltkrievijas frontes armiju politdaļu vadītāju sanāksmē tika paziņots, ka par „fašistiskā zvēra midzeni”, virs kura paceļams uzvaras karogs, uzskatāms tieši Reihstāgs.

Kauja Reihstāgā un tā apkārtnē ilga no 30. aprīļa rītausmas līdz 2. maija rītam. Kauju laikā vairākas sarkanarmijas vienības nostiprināja karogus vairākās ēkas vietās. Par īsteno Uzvaras karogu tiek uzskatīts tas, kuru naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju 1. Baltkrievijas frontes 3. triecienarmijas 150. divīzijas karavīri Mihails Jegorovs, Melitons Kantārija un Aleksejs Berests piestiprināja pie ķeizara Vilhelma statujas ēkas frontonā. 2. maija dienā, kad ēka bija pilnībā ieņemta, karogu pārvietoja uz Reihstāga kupolu, un ap to pašu laiku fotogrāfs Jevgēņijs Haldejs inscenēja un uzņēma hrestomātisko fotogrāfiju ar uzvaras karoga pacelšanu virs liesmojošās Berlīnes.

Tie, kuri cītīgi mācījušies padomju skolā, droši vien atcerēsies, ka tālaika mācību grāmatās bija minēti divi uzvaras karognesēji – Jegorovs un Kantarija, bet nekas nebija teikts par trešo – leitnantu Berestu, kaut, kā izrādās, tieši Berests bija atbildīgs par visa pasākuma izdošanos. Un ja Jegorovs un Kantarija savu pēckara dzīvi aizvadīja visumā godinātiem kara varoņiem ierasta stilā, tad leitnanta Beresta liktenis spilgti ilustrē to, cik būtībā nenozīmīgi un vienaldzīgi padomju sistēmai bija tie, kuri tās interešu, bet daždien arī kaprīžu vārdā riskēja ar dzīvību. Vispirms Beresta vārds pazuda no apbalvojamo sarakstiem – būdams stūraina rakstura, iespējams, bija aizdevis dusmas kādam augstākstāvošam. Tas pats raksturs liedza ērti iekārtoties pēckara dzīvē un galu galā to pavisam sagandēja. 1952. gadā Berests vadīja kino demonstrēšanas kantori nelielā provinces pilsētiņā. Kinoteātra kasiere apzagusies, bet izmeklētājs trāpījies tāds lecīgs – atļāvies piezīmes par to, ka Berests, kas zina, kara laikā vispār varbūt slapstījies un sadarbojies ar okupantiem. Rezultātā izmeklētājs ar visu krēslu izlidojis pa otrā stāva logu, bet Berestam desmit gadi aiz restēm bijuši garantēti – tikai ģenerālsekretāra Staļina nāvei par godu izsludinātā amnestija samazinājusi termiņu uz pusi.

Vēl tiesas spriedums paredzējis arī mantas konfiskāciju, bet izmeklētājs, ieradies Berestu ģimenes miteklī, protokolā ierakstījis divus daiļrunīgus vārdus: „Nekā nav.” Arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma bijušā leitnanta Beresta mūžs ritēja bez ārišķīgā oficiālā varoņa statusa, taču noslēdzās gan ar patiesu, īstenu varonību. 1970. gadā tobrīd 49 gadus vecais Aleksejs Berests bija klāt brīdī, kad dzelzceļa stacijā uz vilcienu skrienošs ļaužu bars nogrūda uz sliedēm bērnu – meitenīti. Tuvojās ātrvilciens. Berests bija vienīgais, kas attapās rīkoties – nolēca uz sliedēm, paspēja aizmest bērnu sāņus, taču pats paglābties vairs nepaguva.