1894. gada 30. jūnijā tika atklāts majestātiskais Londonas Tauera tilts – ievērojamākais tilts ne vien Londonā, bet visā Lielbritānijā.

19. gadsimtā Londona bija pasaules lielākā pilsēta, kas strauji pletās plašumā. Īstendā – rajonā Temzas ziemeļu krastā uz austrumiem no viduslaiku vecpilsētas – tika izbūvēti plaši doki, kur izkrāva preces no visas pasaules: Karibu tabaku un cukuru, Indijas tēju un garšvielas, Persijas tepiķus, Ķīnas zīdu, Zviedrijas koksni un Krievijas labību. Līdzās dokiem pletās pilsētas strādnieku rajonu blīvā un nepievilcīgā apbūve. Gadsimta otrajā pusē aktualizējās jautājums par jaunu tiltu, kas savienotu Īstendu ar Temzas dienvidu krastu. 1877. gadā šī jautājuma risināšanai tika izveidota „Īpašā tiltu un pazemes tuneļu komiteja”, kura pēc septiņus gadus ilgas lemšanas par labāko atzina arhitekta Horasa Džonsa projekts – iespaidīgu būvi ar diviem majestātiskiem, 65 metrus augstiem torņiem. Tā Londona ieguva vienu no savām atpazītākajām celtnēm – Tauera tiltu.

Tilts bija jābūvē daļēji paceļams, lai nekavētu kuģu kustību uz Londonas ostu augstāk pa straumi. Tilta vidusdaļa sadalās; katra paceļamā puse sver vairāk nekā tūkstoš tonnas, un sākotnēji to kustināšanai tika uzstādīta hidrauliskā sistēma ar tvaika mašīnām. Tilta konstrukcija ir no tērauda. Taisnību sakot, arhitekta Horasa Džonsa versijā Tauera tilts izskatījās krietni vienkāršāks – torņu konstrukcijas bija paredzēts apbūvēt ar ķieģeļiem. Taču 1887. gadā, nesagaidījis tilta pabeigšanu, Džonss mira, un viņa darba turpinātājs arhitekts Džordžs Stīvensons nolēma piešķirt būvei izteiksmīgāku veidolu, kas vairāk saskanētu ar līdzās esošā Londonas Tauera gotiskajiem mūriem. Tā nu tilta torņi, ar Kornvolas granītu un Dorsetas kaļķakmeni apdarināti, ieguva seniem sargtorņiem līdzīgās neogotiskās formas. 44 metru augstumā virs Temzas paisuma ūdenslīmeņa torņus savieno divas gājēju pārejas. Pamatā gan gājēji izmanto trotuārus līdzās brauktuvei, tāpēc drīz pēc tilta uzcelšanas šīs maz izmantotās augšējās pārejas kļuva par ielasmeitu un dažādu apšaubāmu subjektu uzturēšanās vietu. Piecpadsmit gadus pēc tilta atklāšanas šīs pārejas tika slēgtas, lai pēc tam atvērtos tikai 1982. gadā jau kā izstāžu un pasākumu vieta.

Tauera tiltu atklāja 1894. gada 30. jūnijā. Britu Nacionālā jūrniecības muzeja mājaslapā aplūkojama notikuma aculiecinieka, britu marīnista Viljama Laionela Vailija glezna, kas tēlo šo notikumu. Spriežot pēc gleznas, tā bijusi saulaina vasaras diena un tūkstošiem cilvēku, gan krastmalā sapulcējušies, gan neskaitāmās mazās laivās, ar jūsmu sagaidīja Admiralitātes jahtu „Irēna”, uz kuras klāja starp paceltajām tilta daļām izbrauca Velsas princis Alberts Eduards, vēlākais karalis Eduards VII, un viņa dzīvesbiedre princese Aleksandra. Tiesa, tālaika britu sabiedrībā Tauera tilta sakarā izskanēja arī kritiskas balsis, kas tiltu dēvēja par bezgaumības, pārspīlētas pretenciozitātes un nefunkcionalitātes paraugu. Tomēr šīs balsis palika mazākumā, un Tauera tilts kļuva par arhitektonisku vaibstu, bez kura Londona nav domājama.