1908. gada 30. jūnijā (pēc jaunā stila) Podkamennaja Tunguskas upes rajonā Sibīrijā notika eksplozija, kuras jauda daudzkārt pārsniedza Hirosimas kodolsprādzienu. Tā izraisītājs, jādomā, bijis meteorīts vai komēta, tomēr vairākas notikušā detaļas likušas izvirzīt arī fantastiskākas versijas.

Lielākajā daļā pasaules tobrīd bija 1908. gada 30. jūnijs; Krievijas Impērijā, kas vēl dzīvoja pēc Jūlija kalendāra, gan vēl tikai 17. jūnijs. Apmēram ceturksni pāri septiņiem no rīta Sibīrijas taigā uz ziemeļiem no Baikāla ezera notika enerģijas izlāde, kuras jauda, pēc vēlākām aplēsēm, tūkstoš reizes pārsniedza Hirosimas atomsprādzienu. Taigas aborigēni – klejotāji evenki, un ieceļotāji – krievu mednieki un zvērādu tirgotāji – saulainajā vasaras rītā redzēja debesīs uzliesmojam vēl vienu sauli, dzirdēja pērkonīgus grāvienus, juta zemi līgojamies. Krievi nolēma, ka nu reiz pienācis Bībelē piesauktais pasaules gals, bet evenki bija pilnīgi droši – viņi ir sadusmojuši dievu Ogdī, kurš tagad pārvērties ugunīgā putnā un atlidojis viņu pārmācīt. Un ja pareizticīgo bailes, pasaules galam tā arī neiestājoties, visai drīz pārgāja, tad Ogdī pielūdzēji vēl pārdesmit gadus vēlāk bijās sava dieva dusmu un vairās doties uz vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru lielo apgabalu, kur simtgadīgi koki gulēja līdzenā klājienā kā izkapts nopļautas smilgas.

Seismisko vilni todien reģistrēja visā Eirāzijā, atmosfēras svārstības tika fiksētas Londonā, vēl vairākas dienas observatorijas Ziemeļamerikā konstatēja palielinātu putekļu daudzumu atmosfērā. Bet tikai deviņpadsmit gadus vēlāk Podkamennaja Tunguskas upes krastos ieradās krievu pētnieks Leonīds Kuļiks, cerot atrast še nokritušo meteorītu. Ja pirms Kuļika bija bijuši citi pētnieki, tad to atrastais, visdrīzāk, gājis zudībā Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara juceklī. Kuļiks aptaujāja lieciniekus, un viņi visi stāstīja par spožu uzliesmojumu, par karstuma vilni, triecienvilni un dārdoņu. Tomēr dažas detaļas stāstītajā šķita dīvainas – daudzi apgalvoja, ka viņu vērotā ugunīgā lode vairākkārt mainījusi kustības virzienu, stāstīja arī par vairākiem sprādzieniem pēc kārtas. Orientēdamies pēc nogāztajiem kokiem, Kuļiks atrada sprādziena epicentru, taču gaidītā krātera vietā te redzēja puduri nenogāztu koku – zari bija kā ar cirvi nocirsti, bet kailie stumbri slējās pret debesīm kā telefona stabi.

Atminēt Tunguskas mīklu Leonīdam Kuļikam nebija lemts – 2. pasaules kara laikā viņš gāja bojā vācu karagūstekņu nometnē. Pagājušā gadsimta otrajā pusē Kuļika pēdās sekoja daudzi – turpat vai ik gadu pa ekspedīcijai, taču tās visas pārveda no taigas vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pētnieku vidū joprojām dominē divas versijas: komēta vai asteroīds. Postījumu raksturs liek domāt, ka pati eksplozija notikusi vairāku kilometru augstumā un zemi sasniedzis tikai sprādziena vilnis. Tas liek domāt par komētu, kas sastāv no irdenas ledus un putekļu masas. Tomēr komētai vajadzēja sairt daudz augstākos atmosfēras slāņos, neizraisot tādas jaudas sprādzienu. Savukārt attiecīga lieluma asteroīdam, vajadzēja tikt līdz zemei un izsist tajā krāteri. Un kur tad vēl visas aculiecinieku stāstu dīvainās nisanses! Tas viss devis vielu netradicionālām versijām: Zemes sadursme ar miniatūru melno caurumu, meteorīts ar augstu deitērija saturu – tāda kā dabas radīta ūdeņraža bumba, un – protams, protams – lidojošais šķīvītis. Un vēl kāda versija, kas Tunguskas eksploziju saistīja ar serbu izcelsmes izgudrotāja Nikolas Teslas eksperimentiem viņa Vanderklifas laboratorijā. Tā bija uzbūvēta, lai pētītu iespēju bez vadiem raidīt spēcīgu elektisku lādiņu. Vai tiešām Tunguskā būtu eksplodējis ģeniālā fiziķa izraisīts lodveida zibens? Protams, tie ir tikai minējumi, bet – Tesla nenoliedzami bija ģēnijs, kas apsteidza savu laikmetu. Un to, kas īsti notika Vanderklifas laboratorijā, nezina neviens.