31. maijs. Ēģiptē sāk valdīt faraons Ramzess II Lielais

Faraons Ramzess II Lielais sāka valdīt Ēģiptē, domājams, 31. maijā, 1279. gadā pirms mūsu ēras. Viņa ilgā valdīšana bija Ēģiptei sen nepiedzīvotas varenības, labklājības un uzplaukuma laiks.

Ramzess, faraona Seti dēls, kāpa Ēģiptes valsts tronī 19. dinastijas 13. gada karstā gadalaika 3. mēneša 27. dienā, kas, visticamāk, atbilst 31. maijam 1279. gadā pirms mūsu ēras. Kronējoties viņš pieņēma vārdu Usermāt-Re Setepen-Re – „Dieva Rā taisnība diža, Rā izredzētais”, un no šī vārda pirmās daļas atvasināts viņa vārds sengrieķu tekstos – Ozimandijs. Tomēr vēstures annālēs viņš pamatā pazīstams kā Ramzess II Lielais.

Daudzo senās Ēģiptes valdnieku vidū Ramzess II izceļas kaut vai ar to, ka sabijis tronī veselus 66 gadus, attiecīgi viņa vecums, aizejot Anubisa valstībā, bija ap 90 gadiem. Laikmetā, kad cilvēki diezgan reti nodzīvoja ilgāk par piecdesmito mūža gadu, tas bija rekords. Pie tam savu mūžu šis valdnieks pavadīja nebūt ne zvilnī atlaidies. Jau savas valdīšanas otrajā gadā viņš vadīja ēģiptiešu kuģus cīņā pret šerdaniem – prasmīgiem jūrasbraucējiem, kuri, kuģodami, domājams, no Egejas jūras austrumdaļas, regulāri siroja Ēģiptes piekrastē. Turpmākajos gados sekoja vairāki karagājieni uz ziemeļiem, kur faraoniem pakļautās zemes Sīrijā robežojās ar Hetu ķēniņa valdījumiem. Šie karagājieni gan noslēdzās ar status quo nostiprināšanu, abām impērijām atzīstot tābrīža spēku līdzsvaru. Ramzesa valdīšanas 21. gadā noslēgtais mierlīgums ar hetu valdnieku Hatušili III ir pirmā zināmā šāda vienošanās pasaules vēsturē. Sienu gleznojumi un ciļņi, kuros faraons redzams vadām kaujas ratus uzbrukumā ienaidniekam, nav nekādas glorificējošas fantāzijas – Ramzesa mūmija, kura tika atrasta tempļa kompleksā pie Luksoras 19. gs. otrajā pusē, apliecina vairākkārtējus kaujas ievainojumus un traumas.

Paralēli karagājieniem ārpus zemes robežām pašā Ēģiptē jau kopš pirmajiem Ramzesa valdīšanas gadiem izvērtās grandiozi būvniecības darbi. Tapa jauna galvaspilsēta Nīlas deltas austrumos, tuvu Sinaja pussalai, acīmredzot ar mērķi pietuvināt varas centru nemierīgajām ziemeļu robežām. Tik iespaidīgas celtnes kā Ramzesa Lielā laikā Ēģiptē nebija tapušas kopš piramīdu būves pusotru tūkstoti gadu agrāk. Arī mūsdienās varenās tempļu drupas Abu-Simbelā un Tēbās pārsteidz ar savu vērienu. Neviens cits faraons ne pirms, ne pēc Ramzesa Lielā nav sevi iemūžinājis tik daudzās majestātiskās statujās.

Raženā mūža nogali Ramzess II Lielais sagaidīja kā viens no visu laiku dižākajiem faraoniem, kura valdīšana bija nesusi Ēģiptei mieru un labklājību. Protams, Ēģiptes uzplaukums Ramzesa laikā nebija tikai viņa personisks nopelns – tas vaiņagoja ilgāku attīstības periodu Ēģiptes Jaunās valsts vēsturē, tās 18. un 19. dinastijas laikā. Droši vien Ramzesa Lielā valdīšanas „labie laiki” sevišķi apskaužami šķita nākamajām paaudzēm, kurām nācās dzīvot jau citā – krietni sarežģītākā laikposmā. Ramzesa Lielā mūža noslēgums sakrita ar t.s. Bronzas laikmeta katastrofas sākumu, kad, domājams, iebrucēju ciltis no Eiropas puses sagrāva Mikēnu kultūru Grieķijā un Hetu impēriju, izraisot strauju civilizācijas pagrimumu visā Vidusjūras austrumdaļā. Iebrukumu pašā Ēģiptē gan izdevās novērst, taču vispārējais posts reģionā izraisīja panīkumu arī Nīlas krastos.