1954. gada 31. martā PSRS vēršas pie NATO ar aicinājumu paplašināties. PSRS ārlietu ministrija bija izveidojusi priekšlikumu, kā NATO rindās varētu uzņemt pašu PSRS. NATO valstis atteicās, bet šobrīd būtu īpaši interesanti vērot Krievijas, kā PSRS mantinieces, rīcību, ja tā būtu NATO dalībvalsts.


 

NATO kā organizācija tapa 1949. gadā. Tās primārais mērķis bija samazināt riskus, kas saglabājās pēc PSRS karavīru klātbūtnes un milzīgās apetītes ietekmēt notikumus atbrīvotajās teritorijās pēc Otrā pasaules kara. Eiropas drošības organizāciju mehānisms nebūtu iespējams, ja tam nepievienotos ASV, tāpēc NATO kā transatlantisks līgums iekļāva Ziemeļamerikas un Eiropas savstarpējo sadarbību.

Tikmēr otrpus NATO, Maskavā, valdīja Staļins. Dzelžains vīrs, gluži kā viņa pseidonīms. Pēc Vācijas kapitulācijas Sarkanās armijas karavīri bija ieguvuši ievērojamu daļu Eiropas. Atteikties no tādas ietekmes varēja tikai trakais, bet papildus Staļins nemaz nekautrējās domāt par jaunu pasaules karu. Tādu, kas arī rietumvalstu valdībās sasēdinātu komunistus. Galu galā lielā sociālisma uzvara nāk tikai un vienīgi caur konfliktiem.

Taču nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, arī Staļins ne. Viņa aiziešana mūžībā iezīmēja jaunu ceļu PSRS ārpolitikā. Aiz viņa muguras esošie politiskie darboņi paši sāka cīnīties par varu, kas ieviesa arī korekcijas attieksmē par tālāko valsts stratēģiju. Ārlietu jomu uzraugošais Vjačeslavs Molotovs piedāvāja vairākas iespējas, kā izvairīties no NATO draudiem. Viena no tām bija jauna Eiropas kolektīvās drošības arhitektūra, ar aktualizētu Vācijas jautājumu. Sākotnēji PSRS vēlējās ārpus šādas arhitektūras atstāt galveno drošības garantu ASV, taču pēc šīs idejas izgāšanās, Molotovs bija spiests piedāvāt nākamo politiskā blefa soli. Loģiski, ka Eiropas valstis atteicās no tādas drošības struktūras, kurā nebūtu ASV, turklāt Molotova piedāvājums bija atstāt ASV novērotājas statusu kopā ar neatzīto komunistisko Ķīnu. Tiklīdz Eiropa atteicās, Molotovs to apvainoja par nevēlēšanos vairot mieru. Kamēr diplomātiskie dienesti ievēroja pārdomu periodu, Molotovs saviem vietniekiem lika izveidot jaunus priekšlikumus. Viens no tiem paredzēja vērsties NATO ar lūgumu uzņemt tajā pašu PSRS.

1954. gada 31. martā Molotovs šādu prasību iesniedza Lielbritānijas, Francijas un ASV valdībām. Pirms iesniegšanas prasību apstiprināja PSRS politbiroja locekļi, jo skaidrs, ka biedrošanās ar ienaidnieku nebija labākā doma PSRS, tāpēc vajadzīga bija rakstiska apliecināšana. Jau no paša sākuma iespējamā dalība NATO bija blefs. Molotovs piekāpās prasībās atstāt ASV Eiropas kopējās drošības politikā, bet aicināja NATO atteikties no tās agresīvās politikas pret PSRS. Ja tas izdotos, tad teorētiski šajā aliansē varētu iestāties jebkura valsts, kas būtu plašs solis iepretim globālam mieram. Taču Molotovs nebija tik vienkārši noformulējis savu priekšlikumu. Viņš dokumentā iekļāva arī vairākas prasības, kas padarīja PSRS uzņemšanu sarežģītāku. Tāpēc nebija nekāds brīnums, kad NATO dalībvalstis atteica šādu laipnību. Oficiāli tās to pamatoja ar vairākiem starptautiskiem līgumiem, kurus ignorēja PSRS. Tie bija dokumenti, kas ietvēra tādus jēdzienus, kā demokrātiska pārvalde un miermīlīga ārpolitika. Kā sekas šai šarādei jau nākamajā gadā tapa Varšavas pakts. Propagandas nolūkos vairākkārt PSRS un arī Krievija izmantoja atsauci, ka reiz bija doma iestāties pašiem NATO. Taču jau sākotnēji bija redzams, ka PSRS nekad nevarēja kļūt par NATO dalībvalsti. Pēc Varšavas pakta izveidojās Varšavas valstu bloks, kura stratēģiskā vadība atradās Maskavā, bet valstu teritorijās tika izvietoti padomju karavīri. Lai arī pastāvēja neliels cerību stars izvairīties no Aukstā kara, tas tomēr izrādījās tikai daļa no lielākas politiskās spēles. PSRS iesniegums dalībai NATO šķiet nekad nevarētu tikt izskatīts kā nopietns lēmums. Apzinājās to arī NATO dalībvalstis, kuras atteicās no šāda soļa. Pretējā gadījumā alianses jēga būtu zudusi un tās veidošana izrādītos pilnīgi bezjēdzīga.