1922. gada 31. oktobrī Smoļenskas apkaimē piedzima viens no labākajiem krievu komiķiem kino un teātrī Anatolijs Papanovs. Slava pie viņa atnāca vēlu, caur mokām, bet tā aktierim nemaz nebija vajadzīga. Šķietami ideālajā karjerā viņam visvairāk pietrūka nopietnu lomu. Stāsta Jānis Krops:

Anatolija Papanova balsi pazina katrs bērns, kurš piedzima, uzauga vai vismaz skatījās Padomju Savienībā radīto multfilmu par zaķi un vilku. Anatolijs Papanovs ieskaņoja vilka balsi un vienmēr pārdzīvoja, ka viņa vilks tika uztverts kā ļaundaris. Vilks taču patiesībā bija mīļš, tikai nezināja, kā to visu izrādīt.

Papanova dzīve bija līdzīga šim vilkam. Viņš pats sevi uzskatīja par ļoti neglītu cilvēku. Viena no viņa domām bija, ka tieši izskata dēļ režisori viņam nedod spēlēt nopietnas lielās lomas. Viņš ilgu laiku uzskatīja, ka neko vairāk par otrā plāna aktieri sasniegt nevarēs, jo lielā slava pie Papanova atnāca, kad viņam bija jau ap 40.

Anatolijs Papanovs piedzima 1922.gada 31. oktobrī. Viņa tēvs bija armijas virsnieks, kurš arī mājās pieprasīja armijas disciplīnu. Abi ar māsu tā arī visu mūžu tēvu uzrunāja uz „jūs”. Vēl pirms 2. Pasaules kara Papanovs strādāja gultņu fabrikā un brīvajā laikā aizrāvās ar teātri. Taču tad pienāca karš, un viņš teju uzreiz nonāca frontes līnijas priekšgalā. Komandēja artilēristu vienību līdz 42. gadā smagi cieta uzbrukumā. Norakstīts kā 3. grupas invalīds, viņš iestājās teātra fakultātē un loloja sapni kļūt par aktieri.

Uzreiz pēc kara un ar diplomu kabatā Anatolijs Papanovs aizbrauca strādāt uz Klaipēdu. Tikai 48. gadā viņš atgriezās Maskavā, kad pieņēma aicinājumu kļūt par Satīras teātra aktieri. Tā viņš visu savu 40 gadus ilgušo karjeru arī pavada Satīras teātrī, cerot, ka reiz viņam piedāvās lielo lomu.

Panākumi pie Anatolija Papanova nenāca. Viņš bija jautrs, smieklīgs, bet ne veiksmīgs. Tikai 60. gados viņam sāka piedāvāt labas lomas kino, kas nozīmēja arī labus ieņēmumus. Par 2. plāna aktiera algu neko vairāk kā istabas komunālajā dzīvoklī atļauties nevarēja. Bet kino arī spēlēja ar aktieri jokus, viņu novērtēja kā komēdiju aktieri. Lieliskais tandēms, kas izveidojās ar Andreju Mironovu atnesa Papanovam slavu. Vairākās filmās viņus ņēma kā duetu, jo labāku pāri atrast nebija iespējams. Pašam Papanovam gan tas nepatika, viņš uzskatīja, ka Mironovs ir izlutināts bērns, jo viņa vecāki bija slaveni aktieri.

Jaunībā piedzīvotā trūkuma sajūta un pašcieņas problēmas radīja Papanovam grūtības. Viņš kautrējās izrādīt savu labklājību, kad jau bija slavens kinoaktieris un maskējās, ja viņam bija jāiet pa ielu. Papanovam riebās, kad apkārtējie viņam pievērsa uzmanību un turklāt vēl citēja padumjo komēdiju monologus. Taču tie tiešām bija ģeniāli. Viņš arī zināja, ka bez skatītāju mīlestības kā aktieris nebūtu nekas.

Dažos grūtos brīžos Anatolijs Papanovs sāka dzert. Gandrīz pazaudēja ģimeni, kuru kopā saturēja pašaizliedzīgā sieva. Viņu aktieris vienmēr daudzināja kā sava mūža vienīgo sievieti. Papanovs mēdza sacīt: esmu vienkāršs cilvēks, sieva man ir viena, dzīvoklis viens un teātris arī viens. Aktieriem tas bija liels retums.

Tautas mīlestība, kuru saņēma Papanovs, bija milzīga. Viņš bija ļoti labestīgs cilvēks, kuram vienkārši bija grūti pieņemt pašam sevi. Tāpēc viņš ļoti uzmanīgi izturējās pret pāris savām nopietnajām lomām. Tās bija dārgas. Viena no tām tieši kļuva par viņa pēdējo. Filma „Aukstā 53. gada vasara” bija par politieslodzīto amnestiju. Papanovs 80. gados vispār noraidīja visas kino lomas. Bet šī viņam kļuva īpaši tuva. Kas to būtu zinājis, ka tā kļūs arī par pēdējo. 87. gada 5. augustā atgriezies Maskavā no filmēšanās, viņš iegāja dušā. Tobrīd pilsētā remontēja ūdensvadu, un siltais ūdens bija atslēgts. Aukstajā dušā Papanovam palika slikti, un 62 gadu vecumā dižais aktieris nomira. Viņu atrada tikai pēc pāris dienām, jo ģimene gaidīju viņu ierodamies Rīgā uz viesizrādēm. Pēc deviņām dienām sēru vēsts jau pienāca atpakaļceļā no Rīgas. Viesizrāžu laikā nomira arī Andrejs Mironovs. Satīras teātris bija šokā, jo īsā periodā mūžībā aizgāja tā abi dižākie aktieri. Lai arī valdīja mīts, ka Papanovs ar Mironovu ārpus teātra ir labi draugi, patiesībā abi bija tikai kolēģi. Taču abu pēkšņā nāve lika domāt, ka šim tandēmam tomēr bija kas arī no pārpasaulīgā. Smiekli, ko abi bija devuši, pilnīgi droši pagarināja dzīvi miljoniem PSRS iedzīvotāju.