1866. gada 4. aprīlī jauns muižnieks Dmitrijs Karakozovs mēģināja noslepkavot Krievijas imperatoru Aleksandru II. Tas bija pirmais pret valdnieku vērstais terora akts Krievijas vēsturē, bet nebūt ne pēdējais.

Bija 1866. gada 4. aprīlis, un laiks Sanktpēterburgā, acīmredzot, todien bija labs, jo Krievijas imperators Aleksandrs II pastaigājās Vasaras dārzā – pilsētas greznākajā publiskajā parkā. Ap pulksten četriem pēcpusdienā valdnieks devās uz savu ekipāžu, kuru, kā ierasts, ielenca ziņkārīgie. Negaidot no pūļa izspraucās kāds jauneklis un izšāva uz caru. Pistoles lode nosvilpa Aleksandram pār galvu, šāvēju tūdaļ sagrāba. Imperators lika viņu pievest un noprasīja: „Tu esi polis?” – „Krievs.” – „Tad kāpēc tu uz mani šāvi?” – „Tu apmānīji tautu: apsolīji tai zemi, bet neiedevi.”

Šāvējs apgalvoja, ka ir zemnieks Aleksejs Petrovs, taču, kā vēlāk izrādījās, viņš bija Saratovas guberņas muižnieku dzimtas atvase Dmitrijs Karakozovs, iepriekšējā gadā mācību maksas parāda dēļ izslēgts no Maskavas universitātes. Kāda nenosūtīta vēstule ļāva atklāt viņa saistību ar slepeno revolucionāro biedrību „Organizācija”, sauktu arī tās vadītāja vārdā par Išutina pulciņu. „Organizācijas” programmas pamatā bija revolūcijas ideju izplatīšanā zemnieku vidū, taču tika paredzētas arī politiskas slepkavības un valsts apvērsuma iespējas. Konkrētais atentāts pret Aleksandru II gan bija Karakozova individuāla iniciatīva. Kā viņš pats apgalvoja, viņu jau kopš kāda laika pārņēmušas domas par pašnāvību, un tad nu viņš nolēmis aizraut sev līdzi nāvē nīstamo tirānu.

Līdz ar Karakozovu avīžu pirmajās lapās nonāca arī kāds Osips Komisarovs – zemnieka dēls no Kostromas guberņas, kurš galvaspilsētā pelnījās cepurnieka amatā. Kā apgalvoja incidenta brīdī klāt bijušais ģenerālis Eduards Totlēbens, tieši Komisarovs esot pasitis malā slepkavas roku. Ģenerāļa liecība padarīja jauno cepurnieku par nacionālo varoni. Līdz Karakozova atentātam Krievijas carus bija slepkavojuši tikai galma apvērsumos; šāds teroristisks uzbrukums valdniekam bija nepieredzēta ļaundarība, un cara izglābšanās daudzu acīs – īsts providences apliecinājums. Ļaudis pildīja baznīcas pateicības dievkalpojumos. Imperators piešķīra savam glābējam mantojamu muižnieka titulu, 4. šķiras Svētā Vladimira ordeni un īpašu medaļu. Neatpalika arī Krievijas patvaldnieka ārzemju kolēģi: Francijas imperators Napoleons III iecēla Komisarovu par Goda leģiona ordeņa kavalieri, bet Austroungārijas imperators Francis Jozefs – par sava ķeizariskā ordeņa komandoru. Protams, bija arī mūža pensija, dažādi ziedojumi, ieskaitīšana par virsnieku elitārā kavalērijas pulkā. Attiecīgi, savu atlikušo mūžu bijušais cepurnieks pavadīja bez rūpēm, bet, cik var spriest, arī gana bezmērķīgi.

Dmitriju Karakozovu sodīja ar nāvi pakarot tā paša gada 3. septembrī. Daudzi viņa radinieki izlūdzās caram atļauju mainīt uzvārdu, lai notušētu dzimtas kauna traipu. Karakozova process izraisīja kratīšanu un arestu vilni, kas skāra ne tikai revolucionārās, bet arī liberālās aprindas. Taču slepeno organizāciju aktivitāte Krievijā tikai auga. Var šķist paradoksāli, ka par teroristu mērķi kļuva Aleksandrs II, kurš taču atcēla dzimtbūšanu, mazināja cenzūru, īstenoja citas liberālas reformas. Taču jāatceras, ka šīs reformas, kaut Krievijas apstākļiem diezgan radikālas, uz Eiropas fona bija novēlotas, nepietekamas un jaunas problēmas raisošas. Bez tam arī citur pasaulē individuālais terors tolaik tika uzlūkots kā līdzeklis politisku pārmaiņu sasniegšanai. Organizācija „Narodnaja voļa” – „Tautas griba” – kas radās nākamajā desmitgadē pēc Karakozova atentāta, izvirzīja patvaldnieka nogalināšanu par savu programmatisku mērķi. Narodovoļcu spridzeklis aprāva Aleksandra II mūžu 1881. gada martā.