1933. gada 4. janvārī baņķiera Kurta Šrēdera villā Ķelnē tiekas no amata gāztais Vācijas kanclers Francis fon Pāpens un nu jau divas reizes vēlēšanās uzvarējušais, bet pie varas netikušais Ādolfs Hitlers. Politiķi vienojas par varas sadalīšanu, lai nonāktu kārotajā valdībā. Šīs vienošanās sekas bija nacistu nākšana pie varas. 

1932. gads Vācijā pagāja politiskās nesaprašanās zīmē. Valsts prezidents Pauls fon Hindenburgs tikai ar lielām grūtībām saglabāja savu varu prezidenta vēlēšanās, turklāt viņa atbalstītāju loks mazinājās. Hitlers vairs nebija uzlecošā zvaigzne politikā, bet jau reāls politisks spēks Vācijas vēlēšanās. Viņš nepagurstoši cīnījās pret Hindenburgu prezidenta vēlēšanās un vēlāk uzvarēja arī Bundestāga vēlēšanās. Tomēr kā pats Hitlers bažījās, uzvara vasarā izsludinātajās parlamenta vēlēšanās neatnesa viņam vēlamo – viņš nespēja garantēt sev vairākumu un valdības vadītāja amatu. Komunisti un sociāldemokrāti turējās spēcīgi savās pozīcijas, turklāt bija kategoriski noskaņoti pret nacistu laišanu pie varas. Prezidentam nekas cits neatlika, kā meklēt alternatīvus varas grožus parlamentam, kas nespēj vienoties. Tāpēc 1932. gada vasarā viņš par pagaidu kancleru iecēla ārpus partijām esošo Franci fon Pāpenu. Pāpens bija diplomāts un politiķis, kurš tika saukts par bezpartejisku renegātu. Viņš apzinājās, ka ilgi pie varas noturēties nevarēs, jo mazākuma valdība nespēj noturēties bez kāda politiska spēka atbalsta. Tā kā Pāpenu atbalstīt gluži nevēlējās ne nacisti, ne komunisti, Pāpens kopā ar Hindenburgu izsludināja jaunas vēlēšanas. Tas ļautu Pāpenam noturēties pie varas nedaudz ilgāk, cerībā uz izmaiņām politiskajā spektrā pēc vēlēšanām novembrī.

Novembris atnāca bez dižām izmaiņām. Hitlera vadītā nacistu partija atkal uzvarēja, bet jau ar mazāku atbalstu. Hitlers juta, ka vara slīd viņam ārā no rokām, turklāt nacistu partijas iekšienē sākās kurnēšana, ka pie varas nonākt traucē tūļāšanās. Ādolfs Hitlers zināja, ja viņš nespēs parādīt varu, partija sašķelsies dažos karojošos reakcionāru pulciņos. Pāpena kabinets arī krita, kā paredzēts, pēc ārkārtas vēlēšanām. Viņš draudēja politiskajiem konkurentiem ar pilsoņu karu, taču zaudēja amatu bijušajam līdzgaitniekam un aizsardzības ministram Kurtam fon Šleiheram. Apzinoties, ka Pāpenam nav pozīciju pretendēt uz varu, viņš uzrunāja ietekmīgo baņķieri Kurtu Baronu fon Šrēderu, sarunāt tikšanos ar Ādolfu Hitleru.

1933. gada 4. janvārī Šrēdera villā Ķelnē satikās fon Pāpens un Hitlers. Šrēders jau ilgus gadus bija nacistu atbalstītājs, turklāt uzņēmās koordinētāja lomu uzņēmēju un finansistu pulciņā, kas centās lobēt nacistu nākšanu pie varas. Uzņēmēji vēlējās spēcīgas rokas politiku, lai mazinātu Pirmā pasaules kara uzspiestos ierobežojumus Vācijas ekonomikai. Tomēr viena lieta, ko Šrēders nebija izskaitļojis, bija iespēja kontrolēt Hitleru. Jau tikšanās laikā Šrēdera moderatora spējas izjuka, kad Hitlers sāka lamāt Pāpena valdību un Hindenburga prezidentūru. Tomēr abi cītīgi klausījās, jo vienošanās bija vajadzīga kā Pāpenam, tā Hitleram. Pāpens piedāvāja atbalstīt Hitlera ministru kabinetu, ja Pāpena vadītie deputāti arī tiks iekļauti tā veidošanā. Hitlers nekavējoties piekrita – apsolīja Pāpenam vicekanclera amatu. Pāpens cerēja, ka spēs līdzsvarot Hitlera vadīto partiju caur darbu parlamentā. Tāpēc šo ministru kabinetu apstiprināja jau 30. janvārī. Hitlers varēja svinēt pirmo lielo uzvaru – viņš beidzot tika pie varas. Partijā valdīja eiforija. Tikmēr Pāpens piedzīvoja neveiksmi – viņa ministri neko nespēja izdarīt pret Hitlera politiku. Divus mēnešus pēc nākšanas pie varas Hitlers sarīkoja atkārtotas ārkārtas vēlēšanas. Jau iespaidojot politiskos pretiniekus, nacisti svinēja lielāku uzvaru, konsolidējot pārstāvniecību parlamentā. Tā rezultātā no ministru kabineta izlidoja vicekanclers fon Pāpens un visi viņa ministri. Viņš vēl centās mazināt nacistu popularitāti, aģitējot pret nacistu politiku, bet vilciens bija aizgājis. Garo nažu naktī nacisti likvidēja sev nevēlamos oponentus, piemēram, Kurtu fon Šleiheru. Pāpens netika nogalināts, bet no politikas aizgāja. Līdz galam neapzinoties, pēdējās vēlēšanas pirms Pāpena sarunas ar Hitleru baņķiera villā Ķelnē izrādījās pēdējās brīvās līdz pat 1949. gadam. Tikmēr Vācijas Demokrātiskajā Republikā, pirmās brīvās vēlēšanas notika tikai 1990. gadā. Vienošanās, ko panāca Pāpens un atbalstīja Hiundenburgs, iesāka nacistu šausmas Vācijā. Tikmēr sarunu rīkotājs barons Šrēders arī tika tiesāts Nirnbergas tribunālā. Viņš saņēma salīdzinoši maigu sodu, jo bija vadījis nacistu naudas atmazgāšanas un finansēšanas procedūru. Izmeklētāji pierādīja, ka arī daudzi vadoši vācu uzņēmēji bija palīdzējuši nacistiem ar karteļu veidošanu un finansējuma nodrošināšanu.