1484.gada 5.decembrī Romas pāvests Inokentijs 8. izdod bullu, kurā nodot katoļu baznīcas inkvizitoriem pilnīgu brīvību cīņā ar raganām. Svētā inkvizīcija jau pastāvēja 2 gadsimtus, taču tieši šis pāvesta dokuments iesāk asiņainākos notikumus baznīcas paspārnē. Spānija uzņemas vadošo lomu un uz sārta sadedzina tūkstošiem cilvēku.

Pierasts domāt, ka inkvizīcija ir kaut kas unikāli raksturīgs viduslaikiem, lai gan tā tika izmantota jau tikai dažus gadsimtus pēc Kristus nāves. Piemēram jau 4. gadsimtā atsevišķās valstīs notika izrēķināšanās ar citādi domājošajiem reliģiskajiem līderiem. Iemesls tam visticamāk bija pārprastie vārdi, ka cilvēkus grēkā kārdinās maskējušies viltus pravieši un viltus skolotāji. Apustuļu atstātajos tekstos bija rakstīts par nežēlīgām dusmām, kurām jāseko pret tiem, kas cenšas izkropļot patieso mācību. Diemžēl, inkvizīcija, kas bija it kā šīs pareizās dusmas, patiesībā bija lielākais ticības izkropļojums.

Romas Katoļu baznīca līdz 15. gadsimtam bija ieguvusi milzīgu varu. Tā bija kļuvusi par it kā garīgu valsti laicīgā pasaulē jeb vienkāršāk sakot, valsts, kas no citām atšķīrās tikai ar pārvaldes formu. Jau 13. gadsimtā pāvests Inokentijs 3. atļāva izveidot speciālu dienestu, kuru nosauca par inkvizīciju. Tas bija baznīcas tribunāls, kam vajadzēja izskatīt lietas par tiem baznīcas subjektiem, kuri piekopa pagāniskos rituālus un pieļāva lielas atkāpes no it kā „patiesās ticības”. Vārds inkvizīcija, ko baznīca pieņēma, arī patiesībā nebija nekas īpašs. Tas bija juridisks termins, kuru izmantoja, lai raksturotu izmeklēšanu, kuras pamatmetode bija nopratināšana ar spīdzināšanas iespējām. 13. gadsimtā pilnīgi normāla bija doma, ka iespējamo vainīgo drīkst spīdzināt, lai tiešām pārliecinātos, vai cilvēks nemelo. Līdz pat 16. gadsimtam inkvizīcijas bija vairāk katras atsevišķās valsts atzars, kuru kopējā lielajā inkvizīcijā apvienoja 1542. gadā. Jo jau no pašiem inkvizīcijas pirmsākumiem katoļu baznīca aicināja visas jaunās draudzes ātri pieņemt darbā vietējo apvidu uzticamākos iedzīvotājus, lai sastādītu sarakstus un cīnītos ar tiem, kas it kā pielūdz elkdievības. Tā kā bīskapi vienmēr tika atsūtīti no svešuma kā uzticamie pārstāvji, viņi vienkārši nevarēja zināt vietējās apkaimes tradīcijas un cilvēku noskaņojumu. Tādā veidā inkvizīcija sāka veidot savu ziņotāju tīklu.

Taču lielo grūdienu inkvizīcijas briesmīgākajiem darbiem iedeva pāvests Inokentijs 8. 1484. gada 5. decembrī. Viņš izdeva jaunu bullu, kas deva inkvizitoriem lielākas tiesības cīnīties pret raganām. 15. gadsimtā sākās dažādas baumas un māņticības, ka sliktās ražas, slimības un nedienas izplata neticīgo dvēseļu biedrošanās ar dažādiem dēmoniem un ļaunajiem gariem. Īpaši tika vainotas sievietes, kuras it kā izmantoja maģiju, tātad bija raganas. Lai mazinātu šo briesmu darbu apmērus, pāvests ļāva jau labi ieeļļotajam inkvizīcijas mehānismam darīt savu darbu. Tieši šīs bullas tapšanā lielu lomu nospēlēja ietekmīgais Spānijas inkvizitors Tomas Tokvemada. Viņš bija dedzīgs pagānu nicinātājas vārda vistiešākajā nozīmē. Tokvemada bez žēlastības dedzināja visus pagānus, kuru vainu varēja pierādīt. Viņa briesmu darbus atbalstīja arī dedzīgie katoļi Spānijas karaļpāris Ferdinands un Izabella, kuru valdīšanas laikā Spānija kļuva par briesmīgāko piemēru inkvizīcijas tuvredzībā. Standarta metode, kā pārbaudīt visus pagānus, bija viņus spīdzināt. Lielās mokās cilvēki atzinās it visā, ko viņiem pārmeta. Bija pat tik ģeniāla metode - kā iemest raganu ūdenī un paskatīties – nelabie gari viņai palīdz peldēt vai tomēr nogrimt. Ja palīdz peldēt, tas nozīmē, ka viņas noziegumi pret ticību ir pierādīti un raganu jāsadedzina.

Inkvizīcijas noriets sākās apgaismības laikmetā, un ne velti tā vispirms pazuda no revolucionārās Francijas un pilsoņu kara skartās Latīņamerikas. Skaidrs, ka Eiropā daudzām valstīm nepatika ārpus pašu teikšanas esošā inkvizīcija. Tāpēc arī ar laiku tās ietekme mazinājās. Baznīcas vadība gan vēl centās cīnīties 16. gadsimta beigās ar aizliegto grāmatu sarakstiem, tomēr cilvēki, kas bija apgaismoti, muka no dogmām. Tieši inkvizīcijas ietekmē vairākas valstis piedzīvoja uzplaukumu, jo sārta liesmu fonā uz tām aizmuka daudzi spoži, bet baznīcai neuzticami izgudrotāji. Īpaši izceļamas ir protestantu zemes, piemēram, Nīderlandes uzplaukums lielā mērā ir saistāms ar lielāku atvērtību dažādi domājošajiem.