1880.gada 5.jūlijā 23 gadus vecs jauneklis vārdā Džordžs Bernards Šovs pamet samērā stabilu un drošu darbu, lai veltītu sevi aizraujošākai nodarbei – literatūrai. Šovs nevēlas strādāt par klerku, kas ievāc maksājumus, jo uzskata šo darbu par radošuma bendi. Kā zināms, Šovs vēlāk kļuva par vienu no slavenākajiem rakstniekiem ne tikai Anglijā, bet arī pasaulē.

Daudzās motivējošās grāmatās tiek rakstīts par nepieciešamību dzīvot „šeit un tagad” vai arī par nepieciešamību „sekot savam sapnim”. Diemžēl ļoti bieži cilvēki baidās sekot saviem patiesajiem hobijiem, paliekot pie it kā drošākas tagadnes un drošāka darba. Šāds stāsts noteikti nav par Džordžu Bernardu Šovu, kurš lielā mērā šokēja savu ģimeni, kad pateica kategorisku „nē” it kā stabilam darbam.

Džordžs Bernards Šovs uzauga īru ģimenē, kas, protams, pie milzīgas labklājības netika. Tāpēc jau 15 gadu vecumā Šovam nācās doties strādāt, jo ģimenei nebija līdzekļu viņa sūtīšanai uz augstākajām izglītības iestādēm. It kā jau pusaudža gados Džordžs Bernards Šovs esot sapratis, ka izglītības sistēma pārāk koncentrējas uz zinību mācīšanu, nevis domāšanas attīstīšanu. Viņš uzskatīja, ka skola nogalina radošuma garu, turklāt Bernarda Šova laikā izdarīja to skarbā veidā. Tie, kas neklausīja skolotāju vai apšaubīja mācību metodes, saņēma fizisku sodu.

Lai kādi būtu Šova uzskati par izglītību, viņš par rakstniecību īpaši nedomāja līdz 23 gadu vecumam. Viņa ģimene nespēja nodrošināt visas vajadzības, tāpēc kāds attāls onkulis palīdzēja Šovam dabūt darbu. Tā kā viņš skaisti rakstīja un bija uzticams jauneklis, darbu viņš atrada nekustamo īpašumu uzņēmumā, kurā vajadzēja apstaigāt pilsētas graustu rajonus un ievākt īri no trūcīgākās sabiedrības daļas. Šovs šo darbu nevarēja ciest, jo jutās vainīgs, ka atņem cilvēkiem tos nelielos ieņēmumus, kas tiem bija. Mājokļi bija uz sabrukšanas robežas, tomēr uzņēmums īri prasīja bez atkāpēm. Ilgu laiku Šovs sevi pozicionēja kā sociālistu, kurš tic kopējās sabiedrības spējai pārvarēt trūkumu. Tieši šī pieredze lielā mērā izveidoja Džordža Bernarda Šova uzskatus.

1880.gada 5.jūlijā jauneklis tomēr neizturēja un uzteica darbu. Viņš šokēja ģimeni, kad paziņoja, ka darbs traucē viņa rakstnieka hobijam, tāpēc, lai darītu to, ko uzskata par tiešām svarīgu, Šovs nolēmis aiziet no darba. Viņš veltīja visu savu brīvo laiku grāmatu lasīšanai un bibliotēkas apmeklēšanai. Ilgi, protams, bez naudas Šovs neizdzīvoja. Tomēr nākamo algoto darbu viņš atrada kaut nelielā saistībā ar rakstniecību. Šovs rakstīja nelielu sleju žurnālā par mūziku, vēlāk kļuva par itin labu radošo darbību kritiķi.

1892.gadā Šovs publicēja vienu no saviem pirmajiem darbiem. Rakstījis viņš bija krietni agrāk, bet ilgi neuzdrošinājās iziet tautās ar savu daiļradi. Aptuveni 12 gadi bija nepieciešami no šķietami neloģiskā lēmuma līdz pirmajiem panākumiem. Viņa romāni un lugas vēlāk tika publicēti ar milzīgu lasītāju atsaucību un Šovs kļuva par sava laika viedokļa līderi. Viņš pat tika salīdzināts kā ietekmīgākais rakstnieks un teātra kritiķis uzreiz pēc Viljama Šekspīra. Zināms gan, ka Šovs palika nosacīti pieticīgs. Viņam nepatika apbalvojumi un pagodinājumi, jo Šovs tos uztvēra kā pierādījumu, ka neviens viņu pirms tam nav zinājis.

Piemēram, kad viņam piešķīra Nobela prēmiju vai, kad viņš saņēma Oskaru par labāko filmas scenāriju, viņš vīpsnāja, secinot, ka balva nozīmē tikai to – neviens pirms balvas nav aptvēris viņa prāta ģēniju. Šķiet, ka Bernards Šovs bija uzpūtīgs un iedomīgs, bet visticamāk viņš bija ārkārtīgi prasīgs pret sevi un arī citiem. No Nobela prēmijas viņš atteicās, lūdzot balvas piešķiršanas komiteju naudu iztērēt daudzsološa zviedru rakstnieka darbu tulkošanai angļu valodā. Savukārt, par savu naudas pelnīšanas metodi Šovs allaž teica, ka nekad mūžā naudu nav pelnījis ar godīgu strādāšanu. Tā viņš vērtēja rakstniecību, jo uzskatīja, ka lielu mākslu nevar taisīt, domājot par naudu un bagātību.