Par Padomju Savienības kompartijas centrālkomitejas oficioza „Pravda” izdošanas sākumu tiek uzskatīts 1912. gada 5. maijs, kad avīzi ar šādu nosaukumu Sanktpēterburgā sāka izdot sociāldemokrātu boļševiku frakcija.

 

1912. gadā Pēterburgā darbojās tipogrāfija „Hudožestvennaja pečatj” – „Mākslas druka”, kuras nosaukums bija visai maldinošs: šeit tika iespiesti daudzi radikālo politisko organizāciju preses izdevumi: no boļševiku izdevuma „Zvezda” līdz melnsimtniekciskajai „Zemščina”. Šeit 1912. gada 22. aprīlī pēc vecā jeb 5. maijā pēc jaunā stila sāka drukāt jaunu Vladimira Ļeņina vadītā sociāldemokrātu spārna ikdienas avīzi „Pravda” – „Taisnība”. Tā tapa izdevums, kas vēlāk, Padomju Savienības varenības laikos bija, vārda tiešā nozīmē, valsts galvenā avīze.

Boļševiku vadonis Ļeņins „Pravdas” pirmajos gados atradās emigrācijā un redakcijas darbā tieši piedalīties nevarēja, lai gan publicēja daudzus rakstus, toties avīzē aktīvi iesaistījās nesen boļševiku centrālkomitejā ievēlētais Josifs Staļins un viņa vēlākais līdzgaitnieks Vjačeslavs Molotovs. Literāro nodaļu vadīja rakstnieks Maksims Gorkijs, atbalstīdams izdevumu arī finansiāli. Atšķirībā no ārzemēs izdotās boļševiku avīzes „Social-demokrat”, „Pravda” tika reģistrēta kā legāls izdevums, pakļauta cenzūrai un, attiecīgi, daudzkārt tika konfiscēta un sodīta ar naudas sodiem. 1913. gada jūlijā tā tika slēgta, lai tūlīt atsāktu iznākt ar jaunu nosaukumu „Rabočaja pravda” – „Strādnieku taisnība”. To burtiski pēc pāris nedēļām nomainīja „Ziemeļu taisnība”, kuru, savukārt, pēc mēneša „Darba taisnība”, kurai ar vairāk vai mazāk līdzīgu intervālu sekoja „Par taisnību”, „Proletāriskā taisnība”, „Taisnības ceļš” un „Darba taisnība”. Lielu daļu no šiem numuriem cenzūra konfiscēja, taču, cik var noprast, daļu tirāžas tomēr izdevās nelegāli izplatīt. Šis riņķa dancis noslēdzās 1914. gada jūlijā, kad, valstij gatavojoties karam, izdevumu Krievijā aizliedza galīgi, un turpmākajos gados to tikai ierobežotā skaitā izdevās ievest no ārzemēm.

Toties ar nebijušu vērienu „Pravda” sāka iznākt pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, kad Vladimirs Ļeņins visai interesantā veidā no Šveices caur Vāciju atgriezās Krievijā. Pie tam boļševiku rīcībā uzreiz izrādījās apjomīgi līdzekļi, lai izdotu un izplatītu „Pravdu” un citus savus propagandas izdevumus. Mūsdienās ir gana daudz liecību par to, ka šie fondi nāca tieši no Vācijas ķeizarvalsts kases. Kā zināms, cīņā par varu 1917. gadā boļševiki svinēja uzvaru, uz vairāk nekā septiņdesmit gadiem izveidodami totalitāru impēriju. „Pravda”, Padomju kompartijas centrālkomitejas oficiozs, bija avīze ar īpašu statusu, kuras ievadrakstos paustie viedokļi tika uztverti kā varas direktīvas, bet kritika – kā krimināla apsūdzība. Staļins, kļuvis par Padomju impērijas vadoni, turpināja rūpīgi sekot avīzes darbam. Galvenajiem redaktoriem viņš zvanīja teju katru dienu, pirms publikācijas caurskatīja nozīmīgākos rakstus, bet varēja pēkšņi piezvanīt arī uz kādu no nodaļām un tēvišķīgi paust ieteikumus darba uzlabošanai, protams, izraisot šausmu trīsas ierindas līdzstrādniekos.

Savu maksimālo tirāžu – vairāk nekā 10,5 miljonus eksemplāru – „Pravda” sasniedza 1975. gadā, ģenerālsekretāra Brežņeva varas laikā. Tomēr šie cipari liecina drīzāk par šim Padomju impērijas norieta laikam tik raksturīgo kvalitātes aizstāšanu ar kvantitāti. „Pravdas” un centrālās padomju preses reputāciju kopumā pilsoņu acīs raksturo tolaik tapušais teiciens, kas apspēlē šī un otra lielākā padomju laikraksta – Padomju Savienības Augstākās Padomes izdevuma „Izvestija” („Vēstis”) nosaukumus. „V „Pravde” ņet izvestij, a v „Izvestijah” ņet pravdi” – proti, „”Pravda” neko nevēstī, bet „Izvestija” nav patiesības”.