Kā liecina kāda piezīme uz rokraksta malas, 1327. gada 6. aprīlī Aviņonā dzejnieks Frančesko Petrarka pirmoreiz sastapa savu mūža mīlestību – Lauru. Dzejnieka jūtas nekad neguva piepildījumu jebkādās attiecībās, taču pārtapa brīnišķīgā dzejā, dāvājot nemirstību tās autoram un viņa apdziedātajai.

14. gadsimtā Provansas pilsēta Aviņona uz vairākām desmitgadēm kļuva par pāvesta sēdekli, un turp devās daudzi pirmajās universitātēs skolojušies ļaudis, lai stātos Svētā Krēsla dienestā. Starp viņiem bija arī Florences notāra Petračo dēls Frančesko, kurš, klausot tēva gribai, bija studējis tieslietas, taču kā savu aicinājumu izjuta antīko tekstu pētīšanu un rakstniecību. Arī savu dzimtas vārdu viņš bija latīniskojis, pārdēvējoties no Petračo par Petrarku. Šeit, Aviņonā, viņam bija lemts sastapt to sievieti, kuru viņš iemūžināja savā dzejā, un pats iemantoja nemirstību kā viens no visu laiku izcilākajiem mīlas dziesminiekiem un Eiropas liriskās poēzijas pamatlicējiem. Daudzus gadus vēlāk tapušā piezīmē uz sena pergamenta malas lasāms:

„Laura, pazīstama ar savu tikumu un ilgi daudzināta manās dziesmās, pirmoreiz stājās manu acu priekšā manas jaunības rītausmā, tā Kunga 1327. gada 6. aprīļa rītā, Svētās Klāras dievnamā Aviņonā. Un tai pašā pilsētā, tāpat aprīlī un tāpat šī mēneša sestajā dienā, tais pašās rītausmas stundās 1348. gadā pasauli pameta šis gaismas stars, viņas vārīgais un brīnišķais augums tika apbedīts franciskāņu klosterī. Viņas dvēsele ir atgriezusies, par ko esmu drošs, debesīs, no kurienes arī nākusi. Skumjo notikumu pieminot, un ar kādu rūgtu priekšnojautu par to, ka nebūt vairs nekam, kas mani priecēs šai dzīvē, es rakstu par to tieši tai vietā, kura tik bieži stāv man acu priekšā. Un kad uzlūkošu šos vārdus un atcerēšos strauji traucošos gadus, man būs vieglāk, ar Dievpalīgu, ar drošu un vīrišķīgu domu, atvadīties no tagadnes veltajiem rūpestiem, no mānīgajām cerībām un to pēkšņā iznākuma.”

Par to, kas īsti bijusi Petrarkas karsti mīļotā Laura, drošas pārliecības nav. Visticamāk – muižnieka Odibēra de Nova meita, tikšanās brīdī apmēram 17 gadus veca un precējusies ar grāfu Jūgu de Sadu. Dzejnieka mīlas sakaram ar grāfieni bija daudz šķēršļu – viņa bija precēta sieva, viņš – baznīcas kalpotājs. Ļoti iespējams, Petrarka ne reizes pat netuvojās Laurai, kaislību uzticēdams papīram. Dzeja turpināja tapt arī pēc viņas nāves, kad ilgošanās motīvu tajā nomainīja sēras. Pavisam Frančesko Petrarkas „Canzoniere” – „Dziesmu grāmatā” – atrodami 366 dzejoļi, kas vēlākajos gadsimtos kalpojuši par paraugu dzejniekiem un iedvesmas avotu komponistiem un citiem mūzu kalpiem.

Kad putnu balsi dzird vai zaru noreibušu

Redz maigi šūpojamies, skartu viegla vēja,

Vai atskan mirdzošajos viļņos čala spēja

Gar krastu ziedošu un tikko saplaukušu,

Kur sēdu es un rakstu, sirdi noskumušu,

Tā, kuru debess deva, zeme pazaudēja,

Pie manis atkal nāk, jo viņa sadzirdēja

Ikkatru nopūtu uz viņu lidojušu.

Ai, kādēļ saraut vēlies dzīves pavedienu,

Tā līdzjūtīgi jautā, kādēļ pilna sēru

No tavām acīm straume plūst arvienu?

Par mani neraudi, jo manu dienu mēru

Nu glabā mūžība, un pret šīs dzīves dienu

Kad acis slēdzu, gaismā mūžīgā tās vēru.

Frančesko Petrarkas sonetu atdzejojusi Laima Akuratere.