Slepkava Viljams Kemmlers bija pirmais cilvēks vēsturē, kuram 1890. gada 6. augustā bija lemts uz savas ādas izbaudīt nāvessodu ar elektrisko krēslu. Pirmais jaunās tehnoloģijas lietojums praksē nebija no veiksmīgajiem.

1860. gadā dzimušā Savienoto Valstu Ņujorkas štata iedzīvotāja Viljama Kemmlera liktenis ne ar ko īpaši neizcēlās. Mūža trīsdesmitajā gadā rūpniecības preču tirgotājs Kemmlers noslepkavoja savu civilsievu, par ko vēl pāris gadus iepriekš viņu droši vien pakārtu, taču tagad Kemmleram bija lemts kļūt par pasaulē pirmo cilvēku, kurš 1890. gada 6. augustā tika sodīts ar nāvi, izmantojot elektrisko krēslu.

Cilvēce savā vēsturē demonstrējusi ne mazums izdomas, radot arvien jaunus nāvessoda izpildīšanas veidus. 313. gadā, kad kristietība kļuva par Romas Impērijas valsts reliģiju, tika aizliegta sodīšana ar nāvi pie krusta, taču kristīgā Eiropa izgudroja citus ne mazāk cietsirdīgus nāvessoda izpildes veidus, kurus praktizēja līdz pat Apgaismības laikmetam. Nāve uz moku rata, sēdināšana uz mieta, pārzāģēšana, izvārīšana, ādas novilkšana, saraustīšana ar zirgiem – un tā tālāk, un tā joprojām. Protams, ne par sīkām zādzībām vai laulības pārkāpumiem – tāda nāve draudēja rūdītiem slepkavām, valsts nodevējiem, sazvērniekiem vai valdnieka apvainotājiem. Nāve sārtā visbiežāk tika intelektuāļiem, brīvdomātājiem un disidentiem, tajos laikos biežāk dēvētiem par ķeceriem, burvjiem un raganām, – kā teologiem Janam Husam, Patrikam Hamiltonam un protopopam Avakumam, zinātniekam Džordano Bruno. Starp citu, šis pēdējais sods nebija ne tuvu tik šausminošs, kā varētu šķist. Sārta liesmas izdedzināja skābekli, un sadedzināmais lielāko tiesu nosmaka, pirms vēl bija paspējis tā īsti sajust uguns karstumu.

Tikai līdz ar 18. gadsimta otro pusi nāvessodu piespriešanā un izpildē sāka ieviesties humānākas metodes. Protams, liels solis uz priekšu bija doktora Giljotēna izgudrojums – giljotīna. Tagad arī vienkāršie franču noziedznieki varēja cerēt, ka viņiem, notiesāšanas gadījumā, ātri atdalīs galvu no ķermeņa – agrāk uz šādu smalku apiešanos varēja cerēt lielāko tiesu tikai augstdzimušas personas. No otras puses šis jaunievedums ļāva nāvessodu izpildīt ātri un vienkārši, un tam bija sava baisa nozīme asinsplūdos, kas sekoja Lielajai Franču revolūcijai.

Viljama Kemmlera sodīšanas procedūra izvērtās visai samocīta. Apsūdzētais gan bija gluži mierīgs un, pirms sēsties krēslā, paziņoja: „Kungi, vēlu veiksmi! Esmu drošs, man tiks laba vieta, un esmu gatavs.” Tomēr izrādījās, ka ar 1000 voltiem, kuri dienu iepriekš bija sekmīgi nosituši zirgu, Kemmleram ir par maz. Klātesošais ārsts ar interesanto vārdu Eduards Čārlzs Špicka gan sākumā konstatēja nāvi, bet brīdi vēlāk bija spiests atzīt savu kļūdu – notiesātais joprojām elpoja. Tad nu tika pieslēgti 2000 volti, un skatītājiem nācās vērot plīstošus asinsvadus un ost svilstošas miesas smaku. Kā vēlāk izteicās pieaicinātais eksperts, elektroinženieris Vestinghauss: „Ar cirvi viņiem iznāktu labāk.”