Par Singapūras dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1819. gada 6. februāris, kad britu ekspedīcijas vadītājs sers Tomass Raflzs noslēdza vienošanos ar vietējo sultānu par tiesībām izveidot līdz tam mazapdzīvotajā salā tirdzniecības faktoriju. 

Mūsdienu Singapūra ir viens no aktīvākajiem komercijas centriem ne vien Dienvidaustrumāzijā, bet visā pasaulē. Pilsētvalsts Malajas pussalas dienvidu galā ir viena no mazākajām pasaules valstīm platības ziņā ar vienu no augstākajiem iedzīvotāju blīvuma un arī iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju rādītājiem. Tāpēc pat pārsteidzošs var šķist fakts, ka pirms divsimt gadiem salu, kuru tagad apdzīvo vairāk nekā pieci ar pusi miljonu singapūriešu, klāja purvi, mangrovu audzes, un te mitinājās kāds tūkstotis vietējo iedzīvotāju. Tāda aina pavērās britu ekspedīcijas dalībniekiem, kuri sera Tomasa Stenforda Raflza vadībā iekuģoja Singapūras upes grīvā 1818. gada decembra beigās.

19. gs. sākumā Dienvidaustrumāzijas ūdeņos jau kādus simt gadus saimniekoja nīderlandieši. Viņi kontrolēja nozīmīgākās ostas, aplikdami citu Eiropas valstu kuģus ar pamatīgām nodevām. Šī situācija nebija pa prātam pirmām kārtām britiem, kuri tobrīd bija nostiprinājušies Indijā un arvien aktīvāk tirgojās ar Ķīnu. Tomēr atklāts konflikts neietilpa Londonas plānos, tāpēc Raflza ekspedīcijas uzdevums bija atrast reģionā stratēģiski izvietotu ostu, kurā nīderlandiešu vēl nebūtu.

Sers Tomass bija īstais vīrs šim darbam. Jau kopš četrpadsmit gadu vecuma viņš bija neatlaidīgi kāpis pa karjeras kāpnēm Britu Austrumindijas kompānijā – varenā struktūrā, kura, nomināli būdama komerciāla akciju sabiedrība, faktiski īstenoja britu koloniālo ekspansiju, uzturēdama savus bruņotos spēkus, izkarodama karus un slēgdama starptautiskus līgumus. Kad 1811. gadā Nīderlandi anektēja Napoleona Francija, Raflzs vadīja sekmīgu britu iebrukumu nīderlandiešu īpašumos Javas salā. Pēc Napoleona karu beigām viņu iecēla par ģenerālgubernatoru Benkūlenā – britu kolonijā Sumatras salā, un šajā statusā viņš arī stājās minētās ekspedīcijas priekšgalā.

Raflzs tūdaļ novērtēja Singapūras salas atbilstību britu mērķiem. Te bija ērta osta, bija neierobežotas saldūdens rezerves, līdzās esošie džungļi nodrošināja apbūvei un kuģu remontam nepieciešamos kokmateriālus. Viduslaikos šeit jau bija bijusi diezgan nozīmīga osta, taču pēc tam, kad 17. gs. ieskaņā to nopostīja Ačehas sultāna armija, sala uz pāris gadsimtiem pazuda no pasaules tirdzniecības ceļu kartēm. Tikai dažus gadus pirms Raflza salā no līdzās esošās cietzemes bija ieradies Džohoras sultāna vietvaldis un apmeties ciematiņā ar pusotru simtu iemītnieku. Džohora bija nīderlandiešu vasaļvalsts, attiecīgi britiem te nebūtu izredžu, taču Tomass Raflzs lieliski pārzināja vietējos apstākļus. Viņš izzināja, ka Džohoras sultāns Abdulrahmāns ticis tronī, nobīdot malā savu vecāko brāli, kurš viņu tēva nāves brīdī atradies precību ceļojumā. Briti uzmeklēja trimdā izraidīto princi Huseinu, nogādāja viņu Singapūrā un noslēdza vienošanos, atzīstot viņu par likumīgo Džohoras valdnieku un apmaiņā saņemot tiesības nodibināt Singapūrā tirdzniecības faktoriju. Līgums tika parakstīts 1819. gada 6. februārī, ko arī uzskata par modernās Singapūras dibināšanas dienu.

Nīderlandieši nostājās sultāna Abdulrahmāna pusē, un abu brāļu varas cīņas rezultātā Džohāra tika sadalīta divās valstīs, bet Singapūrā briti bija uz palikšanu. Raflzs tālredzīgi aplēsa, ka jaunajai faktorijai jāpiešķir brīvostas statuss. Austrumindijas kompānija nebija gatava lieliem kapitālieguldījumiem, tāpēc sākotnēji, lai savilktu galus, Singapūras pirmais gubernators Viljams Fārkers pārdeva licences spēļu namiem un opija smēķētavām un pieļāva vergu tirdzniecību. Tikām brīvostas statuss darīja savu: jau pirmajā gadā apgrozījums sasniedza 400 000 spāņu dolāru, pāris gadus vēlāk tie jau bija 8 miljoni, bet 1825. gadā jau 22 miljoni, apsteidzot vairumu reģiona ostu. Līdz ar ostas apgrozījumu triecientempā auga arī iedzīvotāju skaits.