1523. gada 6. jūnijā Zviedrijas parlaments ievēl zemnieku sacelšanās vadoni Gustavu Ēriksonu par jauno karali. Viņš kļūst zināms kā Gustavs Pirmais Vāsa. Viņš ielika pamatus spēcīgai Zviedrijai, kas pirms tam daļu varas bija spiesta atdot Dānijai. Tieši neapmierinātība ar Dānijas politisko vadību noveda pie Vāsas sacelšanās.

Gustavs Ēriksons nāca no augstdzimušas ģimenes. Viņa tēvs Ēriks Juhansons bija rados ar Zviedrijas reģentu Stenu Stūri, kurš lielā mērā pasargāja topošo Zviedrijas karali no aizvešanas uz Dāniju. Kalmāras ūnijas ietvaros dāņi realizēja lielāko politisko virsvadību Skandināvijā. Tāpēc arī Dānijas karalis centās koncentrēt citu valstu spējīgākos jaunekļus savā galmā, lai kontrolētu viņu izglītošanu. Gustavs Ēriksons bija ļoti ambiciozs un demonstrēja līderības pazīmes. Zināms, ka pēc Stena Stūres iejaukšanās, dāņu karalis piekrita, ka Gustavu skolos Zviedrijā. Tā viņš palika Upsalā, taču dāņu skolotāja uzraudzībā. Pie šādas skološanas Gustavs Ēriksons izturēja vien divus gadus, mācības pārtrūka brīdī, kad topošais karalis ar savu dunci iztrieca caurumu Bībelē un aiztrieca dāņu skolotāju ellē. Nav zināms, vai tas bija reliģisko uzskatu dēļ, vai arī dāņu skolotāju valdonīga rakstura dēļ, jo Gustavs Ēriksons bija tas, kurš pārveidoja Zviedriju par protestantu zemi.

Jau 20 gadu vecumā Gustavs Ēriksons karoja pret dāņiem. Zviedrijas reģenti allaž izmantoja iespēju aizvest karaspēku pret nīsto Dānijas karali, jo zviedri necieta, ka Kalmāras ūnijā viņiem bija maznozīmīga loma. Kalmāras ūnija izveidojās kā skandināvu atbilde vācu feodāļu hegemonijai reģionā. Apzinoties, ka vācu tirgotāji iespiedīsies ziemeļos, Zviedrijas un Norvēģijas augstmaņi piekrita upurēt daļu savas suverenitātes par labu kopējai ūnijai. Tāpēc arī tās veidošanās laikā politisko ietekmi lieliski sev nodrošināja Dānija. Loģiski, ka agri vai vēlu, bet pārējās valstis arī vēlējās sev lielāku teikšanu. Tieši tāpēc Gustavs Ēriksons varēja izmantot savas rakstura īpašības, lai pārņemtu varu Zviedrijā.

Zināms, ka Gustavs Ēriksons bija lielisks slēpotājs. Viņa vārdā pat ir nosauktas slēpošanas sacensības. It kā kādā reizē, kad viņš atradās gūstā, Gustavs Ēriksons aizmucis no pretinieka, slēpojot. Viņš esot 90 kilometrus mucis pa sniegu, un ātrākie dāņu slēpotāji nav varējuši viņu notvert. Pēc šādām reizēm pieauga Gustava Ēriksona popularitāte. Un 1520. gadā viņš jau sāka aģitēt zemniekus sacelties pret Dānijas varu. Ja sākumā zviedri bija pasīvi, tad tiklīdz Dānija atsūtīja soda ekspedīcijas, Gustavs Ēriksons kļuva par pēkšņas tautas sacelšanās vadoni. Trīs gadu laikā viņš ne tikai sagādāja smagus zaudējumus Dānijai, viņš arī pielika punktu Kalmāras ūnijai. 1523. gadā tā beidza pastāvēt, jo 6. jūnijā zviedru Rikstāgs bija nolēmis par jauno karali kronēt Gustavu Ēriksonu jeb nu jau zināmu kā Gustavu Pirmo no Vāsu nama. Tā viņš kļuva par Zviedrijas karali Gustavu Vāsu.

Savas valdīšanas laikā Gustavs Vāsa ieviesa Zviedrijā pilnīgu ticības brīvību. Viņš atbalstīja reformāciju, jo saredzēja tajā finansiālu ieguvumu – katoļu klosteriem un baznīcām atļāva atstāt tikai desmito daļu no ieņēmumiem. Bet funkcijas samazināja tikai līdz garīgās dzīves uzraudzīšanai un laulību administrēšanai. Ārpolitikā viņš karoja ar Dāniju un Krieviju, lai izplestos reģionā. Tālredzīgi Gustavs Vāsa noslēdza miera līgumus, lai nostiprinātos Baltijas jūras reģionā. Tieši Gustava Vāsas laikā zviedri sāka lūkoties uz Livonijas pusi. Pēc 20 gadu valdīšanas jaunajā Zviedrijas parlamenta balsojumā tika noteikts, ka karaļnama tiesības pāriet Vāsu dinastijai. Tā Vāsas valdīja Zviedrijā līdz pat 17. gadsimta beigām. Vāsu dinastija izzuda, saplūstot ar Polijas augstmaņiem, no kuriem pēdējais Vāsa bija Polijas karalis Jans Otrais Kazimirs. Tikmēr Gustavs Vāsa tiek godināts kā viens no dižākajiem Zviedrijas valdniekiem. Ko vien iemieso gigantiskais kuģis Vāsa, kas atrodas speciālā muzejā Stokholmā. Lai arī kuģis bija milzīgs būvniecības fiasko, iecere iemiesoja Vāsas namu – būt ambicioziem, lai gādātu par savas valsts hegemoniju pasaulē.