1972. gada 7. decembrī piedzima Herminators jeb viens no visu laiku labākajiem kalnu slēpotājiem Hermans Maiers. Viņš allaž uz kalna izgāja ar visaugstāko motivāciju, par ko liecināja viņa briesmīgie kritieni un spēja pēc šiem kritieniem mierīgi atgriezties kalna virsotnē. Vēlu sācis savu profesionālo karjeru, Maiers tajā dominēja pārliecinoši.

 

Mēdz jokot, ka norvēģi jau piedzimst ar distanču slēpēm, tāpat kā austrieši piedzimst ar kalnu slēpēm pie kājām. Hermans Maeirs ir viens no unikālākajiem piemēriem tam, ka īstu talantu ar īstu motivāciju no panākumiem nespēj atturēt nekādas grūtības. Viņš, protams, kā austrietis, nodarbojās ar kalnu slēpošanu. Tam noteikti palīdzēja ne tikai kalnainie apvidi, bet arī tēva ietekme, jo Hermana Maiera tēvam piederēja slēpošanas skola. Tas gan nenozīmēja, ka iekļūt Austrijas nacionālajā slēpošanas komandā būtu viegli. Tādu skolu ir daudz un slēpotāju arī, tāpēc arī konkurence par vietu sastāvā ir milzīga.

15 gadu vecumā Hermans Maeirs saņem pēdējo atteikumu no Šladmingas slēpošanas akadēmijas. Treneri uzskatīja, ka Maeiram nav perspektīvas kalnu slēpošanā, jo viņa fiziskā sagatavotība ir pārāk vāja un viņam, kā mēdz teikt, „nav masas”. Maiers, protams, pārdzīvoja, taču skarbā realitāte nozīmēja atgriešanos mājās. Mazajā Flahavas ciematiņā Maiers pa vasaru strādāja kā mūrnieks, bet ziemā piepelnījās kā slēpošanas instruktors. Ciemats ir labi zināms Zalcburgas apkaimē ar savām slēpošanas trasēm, tāpēc, gribot vai negribot, Maiers palika kalnu slēpošanā.

Protams, azarts, ko Maieram deva slēpošana lejā no kalna, noturēja viņa vēlmi sacensties. Viņš piedalījās reģionālās amatieru sacensībās un ieguva vairākas uzvaras. Viņš bija gan Zalcburgas, gan Tiroles reģionālais čempions. Un tad pienāca brīdis, kad slēpošanas pasaule ieraudzīja, ko gandrīz palaida garām. Flahavā notika pasaules kausa posms supergiganta sacensībās. Maiers uzrādīja 12. ātrāko laiku. Bet komiskākais šajā situācijā bija tas, ka viņš pat nebija dalībnieks. Maiers slēpoja iesildīšanās slēpojumus, lai iebrauktu kalnā pirmās pēdas. Austrijas komandas treneri aizdomājās, ka jāļauj jaunajam puisim pamēģināt sevi pierādīt. Tas notika 1996.gadā, kad Maieram jau bija 23 gadi.

Pēc mēneša Hermans Maiers debitēja Pasaules kausa sacensībās. Viņš ieņēma 26.vietu, kas pirmajām sacensībām nemaz nebija slikts rezultāts. Tikmēr jau pēc gada viņš svinēja savu pirmo uzvaru Pasaules kausa sacensībās. Gārmišā-Pantenkirhenē Maiers uzvarēja supergiganta slalomā, kas ir viena no ātrākajām un aizraujošākajām kalnu slēpošanas sacensību disciplīnām. Šis sasniegums jau lika skatīties tālāk un tas bija 1998.gads, kad Nagano bija jānotiek ziemas Olimpiskajām spēlēm.

Tieši Nagano apliecināja Maiera iesauku Herminators. Ņemot vērā, ka cits slavens austrietis ir terminators, savas iznīcinošās slēpošanas tehnikas dēļ Maieru iesauca par Herminatoru. Viņš Nagano ieguva divas zelta medaļas, tomēr tās tika izcīnītas pēc briesmīga kritiena, kur Maiers piezemējās uz galvas, apmeta vairākus kūleņus un ietriecās aizsargtīklos. Tā, it kā nekas nebūtu noticis, Maiers piecēlās kājās un pats pameta trasi. Labi zināmais ASV sporta žurnāls „Sports Illustrated”, uzlika Maiera kritiena bildi uz sava vāka – viņš gan labā, gan sliktā ziņā, šokēja slēpošanas pasauli.

Diemžēl šoks Maiera dzīvē vēl nospēlēs savu lomu. Viņš žilbinoši vāca uzvaras vienu pēc otras, līdz 2001.gadā Maiers avarēja ar savu motociklu, kad atgriezās mājās no treniņnometnes. Sadursmē ar automašīnu smagi cieta viņa kāja un ārsti jau bija nolēmuši to amputēt. Tomēr kaut kas Maieru paglāba un viņš mērķtiecīgi sāka atkopties. Viņš bija spiests izlaist Soltleiksitijas Olimpiskās spēles, bet sportā atgriezās sportā 2003.gadā. Pēc divām nedēļām Herminators mājās Austrijā atkal izcīnīja uzvaru Pasaules kausa posmā. Bet 2006.gadā Turīnas olimpiādē Maiers ieguva sudrabu un bronzu. 2009.gadā viņš paziņoja, ka savos 36 gados met slēpošanu pie malas, aizejot no profesionālā sporta kā visu laiku otrais uzvarām bagātākais kalnu slēpotājs. Viņš bija izcīnījis 54 uzvaras Pasaules kausa posmos.