1533. gada 7. septembrī Anglijas karaļa Henrija VIII Tjūdora un viņa otrās sievas Annas Boleinas laulībā piedzima meita, kurai deva vārdu Elizabete. Viņai bija lemts kļūt par Anglijas karalieni Elizabeti I, valdīt 45 gadus, kļūt par pēdējo no Tjūdoru Anglijas tronī, bet arī par vienu no izcilākajiem monarhiem valsts vēsturē.

 

Anglijas karalienes Elizabetes I dzīvei veltīti simti grāmatu, filmu un leģendu. Izcilā valdniece, pēdējā no Tjūdoru nama, dzimusi 1533. gada 7. septembrī. Viņas tēvs, karalis Henrijs VIII, savā mūžā nomainījis sešas sievas, bija arī nošķīris Anglijas baznīcu no Romas katoļu baznīcas. Tādējādi pēc Henrija nāves līdztekus neizbēgamajai varas cīņai starp dažādām aristokrātu frakcijām valsts likteni locīja arī cīņa starp katoļiem un protestantiem. Elizabetes vecākā pusmāsa Marija, kļuvusi par karalieni, bez žēlastības tiecās atjaunot Katoļu baznīcas varu, izpelnoties pavārdu „Asiņainā Mērija”. 1558. gadā Marija I mira, un Elizabete, mantojusi troni, atjaunoja Henrija VIII iedibināto anglikāņu baznīcu, gan ieturot arī visai iecietīgu attieksmi pret katoļiem. Šai ziņā viņa līdzinājās savam laikabiedram Francijas karalim Anrī IV, kurš tāpat īstenoja samierinošu politiku starp saviem pavalstniekiem katoļiem un hugenotiem.

Gluži cita nostāja bija mirušās karalienes Mērijas atraitnim Spānijas karalim Filipam II, kurš pēc sievas nāves bildināja Elizabeti. Filips bija galvenais katoļticības aizstāvis 16. gs. otrās puses Eiropā, un tas, protams, padarīja šo citādi ārpolitiski ļoti izdevīgo laulību neiespējamu. Taču Elizabetei pašai nozīmīgāks, iespējams, bija cits arguments – viņas mīlas jūtas, kas saistīja karalieni un viņas bērnības draugu Robertu Dadliju, Nortumberlendas hercoga dēlu. Neilgi pēc Elizabetes kāpšanas tronī nelaimes gadījumā dzīvību zaudēja Dadlija pirmā sieva, un karaliene esot nopietni apsvērusi iespēju precēties ar mīļoto, tomēr saņēmusi nepārprotamus savu ministru norādījumus, ka šādas laulības sadusmotu pārāk daudzos angļu aristokrātos. Tie paši ministri, starp kuriem nozīmīgākā loma bija valsts sekretāram lordam Viljamam Sesilam un karalienes drošības dienestu pārraugam seram Frensisam Volsingemam, uzstājīgi mudināja Elizabeti izvēlēties kādu piemērotu laulību kandidātu starp kontinenta karaļnamu atvasēm. Tomēr karaliene tā arī palika nepārliecināma, kaut arī neprecētā valdniece tronī tālaika Eiropā daudziem šķita tīrā apgrēcība. Spānijas Filipa sākotnējās simpātijas pret Anglijas Elizabeti dila līdz ar spriedzes pastiprināšanos abu valstu attiecībās, un karalienes valdīšanas trīsdesmitajā gadā uz Britu salām zēģelēja milzīga spāņu kara flote – „Neuzvaramā Armāda”. Filipa mēģinājums ar spēku pakļaut to, ko nebija izdevies iegūt ar mīlestību, izgāzās, un „Armādas” sakāve 1589. gadā kļuva par Elizabetes lielāko triumfu un viņas varas apogeju.

Dažus gadus iepriekš Elizabetei nācās pieņemt vēl vienu dramatisku lēmumu. Viņas radiniece, Skotijas karaliene Marija Stjuarte, zaudējusi cīņu par troni, bija paglābusies Anglijā. Cerējusi uz Elizabetes atbalstu, Marija smagi vīlās – viņa tika ieslodzīta un deviņpadsmit gadus pavadīja nebrīvē. Tā kā Skotijas karaliene bija katoliete, Anglijas katoļi sarīkoja vairākas sazvērestības ar nolūku gāzt Elizabeti un celt Mariju tronī. Tomēr sera Volsingema dienesti strādāja teicami, un galu galā arī pati Marija tika apsūdzēta sazvērestībā, notiesāta un ar Elizabetes akceptu sodīta ar nāvi 1587. gadā.

Varas nasta, kuru karalienei Elizabetei nācās nest 45 gadus, nebija viegla, un mūža beigās valdniece vairākkārt ieslīga smagā depresijā. Elizabete I Tjūdora mira 69 gadu vecumā 1603. gada 24. martā. Līdz ar viņu mūžībā aizgāja viens no spožākajiem Anglijas vēstures laikmetiem, tomēr šīs beigas bija arī jauns sākums. Par Elizabetes mantinieku kļuva Marijas Stjuartes dēls, Skotijas karalis Džeimss, likdams pamatu apvienotai valstij – Lielbritānijai.