Milosas Venēra – viens no pazīstamākajiem antīkās tēlniecības paraugiem, kas tagad skatāma Luvrā Parīzē, – tika uzieta Milosas salā Egejas jūrā 1820. gada 8. aprīlī. Helēnisma laikmeta skulptora Aleksandra no Antiohas darinājumam trūkst roku, kuras Venērai laupījuši nevis kādi senlaiku barbari, bet gan jaunlaiku neprašas.

 

Milosas Venēra – viens no pazīstamākajiem antīkās tēlniecības paraugiem, kas tagad skatāma Luvrā Parīzē, – tika uzieta Milosas salā Egejas jūrā 1820. gada 8. aprīlī. Helēnisma laikmeta skulptora Aleksandra no Antiohas darinājumam trūkst roku, kuras Venērai laupījuši nevis kādi senlaiku barbari, bet gan jaunlaiku neprašas.

160 kvadrātkilometrus lielā Milosas sala atrodas Egejas jūrā, Kiklādu salu grupā apmēram pusceļā no Atēnām un Krētu. Tās vārds vairumam šodien droši vien neko neizteiktu, ja ne antīkās tēlniecības šedevrs – t.s. „Milosas Venēra”, kas šeit tika uzieta 1820. gada 8. aprīlī.

Šai laikā Rietumeiropā valdīja īsts antīko mākslas priekšmetu iegūšanas bums. Sengrieķu statuju klātbūtne galvaspilsētu muzejos bija nacionālā prestiža jautājums, un rietumnieki nekautrēdamies izmantoja naudu un diplomātisko ietekmi toreizējā Osmaņu impērijā, pievācot to, kas pēc taisnības piederēja pat ne Osmaņiem, bet grieķiem. Tieši ar šādu mantracību 1820. gada aprīlī Milosas salā nodarbojās arī franču kara flotes leitnants Olivjē Vutjē; starp citu, liels grieķu tautas draugs, kurš gadu vēlāk kā brīvprātīgais iesaistījās Grieķijas brīvības cīņās. Skulptūru atrada gan ne pats Vutjē, bet zemnieks Jorgs Kentrotass, kurš gabaliņu atstatu vāca seno drupu akmeņus kūts celtniecībai. Pamanījis, ka grieķis kaut ko pēta nule atsegtā sienas nišā, francūzis pienāca klāt un ieraudzīja uz sāniem gulošu marmora skulptūras fragmentu – kailu sievietes ķermeņa augšdaļu. Par spīti daļēji nolauztajam degunam, citiem bojājumiem un netīrumiem, senlietu pazinējs Vutjē tūdaļ novērtēja skulptora perfekti atveidotā auguma klasisko daili. Pēc vairākām stundām darba mantrači atrada arī citas skulptūras detaļas: auduma kroku segtu ķermeņa apakšdaļu, rokas un daļu no postamenta, uz kura grieķu valodā bija rakstīts: „Darinājis Aleksandrs, Menida dēls, Antiohas pie Meandras pilsonis”. Statujas kreisā roka turēja ābolu. Nebija nekādu šaubu – atrastā bija Afrodīte, kurai varonis Pariss nupat pasniedzis augli, atzīdams viņu par daiļāko starp dievēm.

Par nelaimi leitnantam Vutjē, viņa kuģa kapteinis atteicās kraut skulptūru uz klāja, tomēr franči galu galā tika pie dievietes tēla, procesā iesaistoties pašam Francijas vēstniekam Konstantinopolē marķīzam di Rifardjē. Tiesa, kamēr informācija ceļoja līdz vēstniecībai un marķīza aģents ar naudu un vajadzīgajām atļaujām atpakaļ uz Milosu, skulptūru jau esot nopircis grieķu izcelsmes turku ierēdnis Nikolajs Muruzī. Daži avoti min, ka starp frančiem un Muruzī vīriem statujas dēļ pat notikusi bruņota sadursme, citi vēsta par vietējo vecajo piekukuļošanu, panākot pirmā darījuma atcelšanu.

Eiropieši Milosas Afrodīti iepazina tās latīniskajā vārdā – kā Milosas Venēru. 1821. gadā skulptūra tika pasniegta kā dāvana Francijas karalim Luijam XVIII, kurš to pēc laika nodeva Luvras muzejam. Pie tam, pēc visa spriežot, jau Francijā gājušas zudībā vairākas svarīgas skulptūras detaļas. Pirmkārt jau rokas, kuras bijušas raupjāk darinātas nekā torss, tādēļ uzskatītas par vēlāku laiku neveiksmīgas restaurācijas pienesumu. Patiesībā visdrīzāk senatnes skulptors paviršāk darinājis tās roku daļas, kuras skatītājam no apakšas jebkurā gadījumā nebūtu redzamas. Tāpat pazudis arī postamenta fragments ar skulptora vārdu. 19. gs. frančiem ļoti gribējās, lai viņu Venēra būtu 4. gs. pirms mūsu ēras dzīvojušā sengrieķu tēlniecības dižgara Praksitela darbs, nevis apmēram trīssimt gadus jaunāks helēnisma laikmeta skulptora Aleksandra no Antiohas veikums. Tā nu arī „neprestižais” postamenta fragments kaut kur nozuda, un mūslaiku Luvras apmeklētājiem Milosas Afrodīti jeb Venēru nākas skatīt jaunlaiku entuziastisko diletantu apskādētu.