Ar rūpīgi sagatavotu un precīzi īstenotu uzbrukuma operāciju pie Amjēnas, kas sākās 1918. gada 8. augustā, Antantes valstu armijas uzsāka t.s. 100 dienu ofensīvu. Tas bija Pirmā pasaules kara fināls, kas noveda pie Vācijas militārās mašīnas un Vācu impērijas sabrukuma.

1918. gada 8. augustā, 4:20 no rīta apmēram 2000 lielgabalu atklāja uguni pa vācu pozīcijām pie Sommas upes netālu no Amjēnas pilsētas Pikardijā, Francijas ziemeļrietumos. Divas trešdaļas artilērijas jaudas bija vērstas pret ierakumiem, komandpunktiem un pievedceļiem, savukārt atlikusī trešdaļa veidoja t.s. uguns sienu tranšeju priekšā. Kad pēc trīs minūtēm apšaude beidzās, no eksploziju dūmiem un rīta miglas iznira vairāk nekā četrsimt tanku, kas uguns sienas aizsegā bija pietuvojušies priekšējām līnijām. Iespaidīgās kaujas mašīnas virzījās uz priekšu praktiski netraucētas, apberot pozīciju aizstāvjus ar ložmetēju ložu krusu, dragājot visu savā ceļā, saraujot telegrāfa un telefona līnijas. Tankiem uz pēdām sekoja britu, kanādiešu un austrāliešu kājnieki. Tikām artilērijas viesuļuguns ar dažu minūšu intervāliem virzījās arvien dziļāk vācu aizsardzības pozīcijās, attīrot uzbrucējiem tālāko ceļu. Vāciešus bija izdevies pārsteigt nesagatavotus. Daudzas viņu baterijas tika iznīcinātas, nepaguvušas izšaut nevienu atbildes zalvi, vairums priekšējo pozīciju aizstāvju krita vai padevās gūstā; arī vairāku divīziju štābi tika ieņemti, pirms vēl virsnieki bija sapratuši, kas īsti notiek. Uzbrucējiem – britu 4. armijai – izdevās teju pedantiski īstenot savu kaujas plānu, pēc deviņu stundu uzbrukuma iespiežoties 11 kilometrus dziļi vācu aizsardzībā. Stundu pēc britiem blakus iecirknī sekmīgu uzbrukumu izvērsa franču 1. armija. Tā sākās tā dēvētā 100 dienu ofensīva Rietumu frontē – Pirmā pasaules kara fināls, kas noveda pie Vācijas armijas un arī Vācu impērijas sabrukuma.

Vācijas pēdējais mēģinājums pavērst Pirmā pasaules kara gaitu sev par labu notika 1918. gada pavasarī, kad austrumos tai bija izdevies piespiest izstāties no kara revolūcijas un pilsoņu kara plosīto Krieviju. Atbrīvotie spēki tika pārsviesti uz Rietumu fronti. Tomēr vācieši ieguva tikai vairākus tūkstošus kvadrātkilometru jau iepriekšējos gados izpostītas zemes. Viņiem neizdevās nekas no iecerētā – ne sakaut un iedzīt jūrā britu ekspedīcijas korpusu, ne, apejot galvenos franču spēkus, ieņemt Parīzi un piespiest Franciju padoties. Tikām Rietumu frontē sāka pienākt arvien jaunas amerikāņu divīzijas. Jūnijā amerikāņu kopskaits pārsniedza 1 200 000, tā praktiski likvidējot skaitlisko pārsvaru, kas vāciešiem bija pavasarī. Arvien jūtamāk izpaudās Vācijas ekonomiskais pagurums: Antantes armijām bija vairāk lidmašīnu un daudz vairāk tanku, tās varēja atļauties tērēt vairāk munīcijas. Tas viss pārliecināja Antantes armiju virspavēlnieku Rietumu frontē, Francijas maršalu Ferdinandu Fošu, ka pienācis laiks izšķirošajai rīcībai.

100 dienu ofensīva nebija kāda vienota plāna realizācija, taču tās kopējā iezīme bija pastāvīga Antantes armiju virzīšanās uz priekšu, vāciešiem cenšoties šo virzīšanos vien palēnināt, tā cerot kara finālā izkaulēt sev labvēlīgākus padošanās noteikumus. Septembra nogalē vācieši bija atkāpušies līdz t.s. Hindenburga līnijai – pozīcijām, no kurām bija uzsākuši uzbrukumu 1918. gada pavasarī. Tomēr bija skaidrs, ka arī šo labi nocietināto pozīciju ilgi noturēt neizdosies. 29. septembrī Vācijas armijas virspavēlniecība informēja ķeizaru Vilhelmu II un kancleru Georgu fon Hertlingu, ka valsts militārā situācija ir bezcerīga. Kā paziņoja ģenerālštāba priekšnieks Ērihs Ludendorfs, viņš nevarot garantēt, ka fronte noturēšoties pat pāris stundas, un pieprasīja nekavējoties lūgt pamieru. Karadarbība Rietumu frontē, vāciešiem arvien straujāk atkāpjoties, pēc tam turpinājās vēl nepilnu pusotru mēnesi, lai noslēgtos 1918. gada 11. novembrī.