52. gadā pirms Kristus Romas karaspēks maršē Sēnas upes tuvumā. Cīņā ar vietējām gallu tautām, dižie iekarotāji romieši nolemj dibināt jaunu pilsētu. Tā upes kreisajā krastā top Lutēcija jeb romiešu nometne cīņai pret gallu apmetni. Kaujā par upes krastiem galli zaudē un pamet visu, lai romieši no pelniem un krāsmatām, varētu sākt celt vienu no slavenākajam pilsētām Eiropā.

 

Parīze mūsdienās ir viena no Eiropas mākslas, kultūras, modes, politikas un starptautiskā biznesa metropolēm. Pilsēta, kurā dzīvo vairāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju un kura pārsteidz ar savu šarmu un mājīgumu. Dažviet pilsēta ir būvēta ar tādu ģeometrisku precizitāti, ka pirmajā brīdī top skaidrs, romiešu pirksts, taču patiesībā, romieši tikai iesāka Parīzes dibināšanu.

Pēc vēsturnieku aprēķiniem Parīzes sākums ir datējams ar 52. gadu pirms mūsu ēras, kad 8.jūlijā, Romas karavīri saņem pavēli būvēt nocietinājumus. Norisinās skarbais romiešu karš ar galliem, kuru viena no galvenajām apmetnēm ir Sēnas upes krastos. Galli apdzīvo labo krastu, taču romieši savu apmetni uzcēluši kreisajā. Pēc sīvām sadursmēm, galli ir spiesti atkāpties un dara to cienīgi, nodedzinot visu, kas paliek pāri no viņu apmetnes, tostarp visus tiltus starp upes attekām. Romieši var lepni rakstīt, „Nodedzinājām pilsētu līdz pamatiem un tagad mēs varam sev jaunu pasauli celt”.

Romiešu laikā Parīzi sauc par Lutēciju. Līdz pat impērijas sadalīšanai divās daļās, Lutēcija ir viens no karaspēka un impērijas atbalsta punktiem. Taču ar laiku pilsēta un tās iedzīvotāji iegūst nosaukumu no dažādiem Parisius locījumiem, un tā ap 305. gadu, sākas Parīzes vārda lietošana.

5. gadsimtā Parīze nonāk franku ietekmē. Merovingu dinastija izvēlas par savu galvaspilsētu Parīzi un pilsētā jūtams uzplaukums. Šī parādība gan ir mainīga, jo Eiropā norisinās milzīgas politiskās rokādes. Ar kaujas zirdziņiem netiek upurēts vieglprātīgi un Parīze zaudē savu ietekmi. To laiku pa laika izlaupa vikingi, apzog apkārt esošie laupītāji, bet varas vīri nolemj pārcelt galvaspilsētas statusu uz Āheni. Pilsētā sāk nostiprināties ģermāņi un tā nosacīti ieslīgst pamestības un tumsības laikā.

Viduslaikos Parīze atgūst savu spožumu un galvenokārt ar zināšanām un izglītību. Mūki un dažādi skoloti prāti dibina Parīzē Universitāti. Spēcinās amatnieku un tirgotāju ģildes, pilsētā parādās labklājība. Taču kā jau pieklājas Viduslaikiem, te pilsētu pamatīgi izposta mēris, te simtgadu karš un cīņa par reliģisko brīvību. Pilsēta ir strīdu, konfliktu un karu sirds. Tieši 1789. gadā Parīze piedzīvo vienu no nozīmīgākajiem notikumiem savā un pasaules vēsturē – Lielo Franču revolūciju.

Gadu pirms lielās tautas sacelšanās labības raža bija ļoti slikta. Tas izraisīja cenu kāpumu un iedzīvotāju nabadzību. Tautā pieauga neapmierinātība un brīdī, kad citiem risinājumiem vairs nebija ceļa, liela daļa parīziešu sacēlās pret monarhiju. Politisko un sociālo zinātņu loma Francijā bija kļuvusi tik ļoti augsti attīstīta, ka Lielās Franču revolūcijas atziņas tika izmantotas filozofiskajos spriedumos vēl ilgi pēc aktīvās darbības fāzes. Tāpat lielā revolūcija atnesa terorisma biedu, kad ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts. Jakobīņu vājprāts noveda pie tā, ka pat revolucionāram palika bail.

Mūsdienās Parīze ir milzīgs centrs, kas pievelk kā magnēts. Lai arī pilsētā dzīvo 2 miljoni iedzīvotāju, tās piepilsētās mitinās 12 miljoni. Protams, Parīzes lomu apliecina kaut vai nacistu pirmais mērķis 2. Pasaules karā, tikt galā ar Parīzi.

Šobrīd pilsētā var baudīt bagātīgu vēstures mantojumu. Māksla, kultūra, dzeja un filozofija, tas viss ir palīdzējis radīt pilsētas šarmu. Šķiet nekur citus vārds bohēma neiederas tik labi, kā Parīzē. Pilsēta to arī lieliski izmanto, jo ir viena no visvairāk apmeklētajām pilsētām Eiropā. Tajā var redzēt tikko iemīlējušos cilvēkus staigājam pa skaistajām ielām, kamēr garām patraucas kādas augsti stāvošas personas korteža uz izcilas arhitektūras fona. Izrādās aiz stūra vēl atrodas viens no daudzajiem Parīzes muzejiem, kur glabājas seno laiku vērtīgās trofejas. Pilsēta ir dzimusi vēsturē un atmaksājusi tai par savu dzimšanu ar vēl lielāku vēsturi.