1807. gada 8. jūlijā tinte uz Tilzītes miera līguma ir nožuvusi un pie miera sarunām starp Napoleonu Bonapartu un Krievijas caru Aleksandru I tiek pielaists arī lielākais zaudētājs Prūsijas karalis. Frīdrihs Vilhelms III ir pazemots, viņam atņem lielu daļu zemes, turklāt, lai miera sarunas būtu veiksmīgākas, viņam nākas izmantot pat šarmantās sievas palīdzību.

Tilzītes miera līgums ir īpašs Napoleona karos Eiropā, jo tas ir viens no brīžiem, kurā Francijas vadonis var izjust savas slavas un panākumu augstāko punktu. Tas ir arī brīdis, kad Napoleons dala Eiropu. Viņa armija stāv Nemunas upes krastā, spoža, spēcīga, pašpārliecināta. Otrā upes krastā stāv Krievijas impērijas armijas daļas, kurām pievienojušās tās paliekas, kas vēl ir Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma III rīcībā. Krievijas imperators Aleksandrs I ir nolēmis atvieglot savu stāvokli uz radinieka un sabiedrotā - Prūsijas karaļa - rēķina. Viņš jau jūnija beigās ir nosūtījis ziņnesi pie Napoleona Bonaparta, lai iesāktu sarunas par mieru.

Tilzīte jeb mūsdienu Sovetska Kaļiņingradā kļuva par vietu, kur 7. jūlija vakarā Aleksandrs I parakstīja kāroto mieru ar Napoleonu. Pēdējais bija triumfējis karos Eiropā un sadalījis kontinentu kopā ar Krievijas valdnieku. Viņš pat mēģināja izmantot savu šarmu, lai pierunātu Aleksandru I draudzēties un iesaistīties lielākā plānā – kopā sadalīt Eiropu, piedāvājot Krievijas imperatoram Balkānus un Somiju kā ēsmu. Šī vienošanās neizdevās, bet galvenais, abas puses bija vienisprātis, ka Francijai ar Krieviju karot nevajag. Napoleona apetīte tomēr bija lielāka par parastu draudzību, lai gan, arī tādas šajā sanāksmē nebija, tāpēc viņš izspieda visu sulu no galvenā grēkāža Prūsijas karaļa. Miera līgumā Aleksandrs I ar Napoleonu vienojās, kā sadala Prūsijas zemes, piemēram Francija saņēma lielāko daļu mūsdienu Polijas teritorijas, kamēr Krievijas impērijas pārraudzībā pārgāja Belostokas apgabals. Gdaņsku jeb Dancigu atstāja kā brīvo pilsētu, bet lielākā piekāpšanās bija kaut neliela goda atstāšana arī Frīdriham Vilhelmam III. Prūsijas karalim ļāva paturēt tā saukto seno Prūsiju Kēnigsbergas tuvumā. Viņš, protams, par to nebija pārāk priecīgs.

Prūsijas karalis lieliski zināja, ka miera sarunās starp Napoleonu un Aleksandru I viņa vieta ir ļoti niecīga. Viņš tomēr nolēma izmantot brīdi un visiem spēkiem panākt labāku risinājumu savai valstij. 1807. gada 8. jūlijā viņam bija iespēja pieprasīt savas tiesības uz dažām atņemtajām zemēm. Tālredzīgi uz Tilzītes miera sarunām viņš paņēma līdzi savu sievu, Prūsijas karalieni Luīzi. Viņa bija izslavēta skaistule, kura mācēja apburt. Frīdrihs Vilhelms zināja, ka izšķirošā brīdī viņas klātbūtne varētu ietekmēt Napoleona prātu. Tieši tad, kad Krievija ar Franciju bija vienojusies, Prūsijas karalis ļāva savai sievai paflirtēt ar ambiciozo Francijas imperatoru.

It kā abu diplomātisko pušu redzamākie pārstāvji satikās pārejā starp iekšpagalmiem. Luīze bija uzvilkusi labāko kleitu un saposusies gluži kā uz augstākā līmeņa balli. Napoleons tikmēr bija nule kā atgriezies no izjādes apputējušā jēgera kostīmā, turklāt rokās vēl turēja īso pātagu. Viņš, protams, ieraudzīja Luīzi un nespēja atturēties no vēlmes ar karalieni aprunāties. Saruna bija pieklājīga, bet gana intīma, kā mēdza jokot, tik intīma, ka pat idejas autoram Prūsijas karalim vajadzēja iejaukties, lai arī šis bastions nekristu. Kā smējās pats Napoleons, būtu Frīdrihs Vilhelms atnācis nedaudz vēlāk, vajadzētu viņam kompensēt aizvainojumu ar kādu pilsētu. Napoleons jokoja, ka Prūsijas karalis gandrīz īpašumā atguva Magdeburgu.