8. jūnijs ir svinama diena lielai daļai mājsaimnieču un uzkopšanas jomā strādājošajiem, jo atsevišķos gados tieši 8.jūnijā ir patentētas divas ļoti svarīgas sadzīves tehnikas ierīces. 1824.gadā Noa Kašings patentēja veļas mazgājamo mašīnu, kamēr 1869.gadā Aivzs Makgafnijs izņēma putekļu sūcēja patentu. Lai arī abas ierīces sākotnēji bija piņķerīgas un sarežģītas, laika gaitā tās piedzīvoja tehniskos uzlabojumus un nu ir sastopamas teju katrā mājsaimniecībā.

 

Veļas mazgātājas pie kādas ūdenstilpes ir mākslas darbos ir pateicīgs motīvs. Jo lielāko cilvēces eksistences laiku veļu mazgāja kādā dabīgā ūdens krātuvē, ziepējot, beržot un pat izdauzot. Veļas mazgāšana bija tik piņķerīgs un sarežģīts darbs, ka to darīja teju visu dienu un lielos apmēros. Tāpēc ar lielu uzmanību sagaidīja ziņas, ka parādījušies tehniski agregāti, kas ļautu izmazgāt veļu. Ap 19. gadsimta sākumu parādījās ideja, ka mazgāšanu varētu veikt uz parastā veļas dēļa, tikmēr nedaudz vēlāk jau sākās mēģinājumi mazgāt veļu ar tvaiku. Lielākās problēmas veļas mazgāšana sagādāja veļas mazgātavām, jo tieši tās bija ieinteresētas rast tehniskus risinājumus procesa atvieglošanai.

Pirmais mēģinājums tehniski uzlabot veļas mazgāšanu bija ideja radīt ūdens virpuļus, kuros zvalstīt netīro veļu. Noa Kašings no Kvebekas 1824. gadā patentēja veļas mašīnu. Sākotnējās veļas mašīnas bija mehāniskas. Tās nedarbināja ar elektrību, bet gan ar roku spēku. Ierīce bija pavisam vienkārša – milzīgs toveris, kurā ieliet karsto ūdeni, samest netīro veļu un tad ar milzīgu ratu to griezt. Virpulī veļu skaloja tik ilgi, kamēr tā izmazgājās. Arī mūsdienu veļas mašīnās princips palicis tas pats, tikai ar atšķirību, ka mehānismu vairs negriež ar roku, bet gan ar elektromotoru. Sākumā šīs Kašinga veļas mašīnas bija salīdzinoši dārgas, tāpēc arī tās varēja atļauties tikai tie, kas ar veļas mazgāšanu pelnīja naudu, vai arī tie, kas bija pietiekami turīgi. Lielākoties veļas mašīnas pirka turīgie Čikāgas un Bostonas iedzīvotāji, bet, kas interesanti, lielajā Čikāgas ugunsgrēkā daļa autentisko veļas mašīnu sadega. Mazgāšanas toverus veidoja no koka, tāpēc arī vecās veļas mašīnas šobrīd glabājas muzejos. Viens no zināmākajiem eksemplāriem atrodas sadzīves tehnikas ražotāja “Hoover” uzskaitē.

Ja Noa Kašings iepriecināja lielu skaitu mājsaimnieču, kuras varēja atļauties veļu mazgāt vienkāršākā veidā, tad Aivzs Makgafnijs pievienoja šim priekam cilvēkus, kas necieta putekļus. Viņa izgudrojums nebija tik plaši pielietojams kā Kašinga veļas mašīna. Makgafnijs 1869. gada 8. jūnijā patentēja putekļu sūcēju. Ja pirmā veļas mašīna šķita pārāk sarežģīta, tad putekļu sūcējs bija vēl sarežģītāks. To vajadzēja virzīt pa grīdu ar rokturi – gluži kā mūsdienās, vienīgi elektromotora vietā šo funkciju arī vajadzēja veikt ar rokām. Tad nu saimniecei nācās vilkt sev līdzi ierīci, kas jāgriež ar vienu roku, kamēr ar otru jācenšas noķert putekļus. Makgafnija izgudrojums viennozīmīgi bija neveiklāks par Kašinga. Tomēr abām lietām bija kāda kopsakarība.

20. gadsimts ienesa pārmaiņas sadzīves tehnikas darbībā. Tās vairāk mehanizēja un ar elektrības parādīšanos tajās samazinājās nepieciešamība pēc fiziskā spēka. Kā veļas mašīnas, tā putekļu sūcējus aprīkoja ar motoriem, lai padarītu vieglāk lietojamus. Savukārt ražošanas izmaksu samazināšana noveda pie tā, ka ierīces kļuva pieejamākas. Nav iedomājams, ka mūsdienās nebūtu iespējams izmazgāt veļu automātiskajā veļas mašīnā vai izsūknēt putekļus mājās. Pie putekļu sūcēju izplatības gan arī palīdzēja mārketings, jo kādā brīdī apzināti sāka stāstīt, ka līdz ar putekļiem, no mājām var izsūknēt arī mikrobus. Tad nu centīgās amerikāņu saimnieces, sūknēja no rīta un vakarā.