1541. gada 8. maijā Spānijas konkistadors Ernando de Soto atklāj eiropiešiem pirmo reizi Misisipi upi. Viņš to nosauc par Svētā Gara upi, jo tā ir tik liela un iespaidīga, ka kolonizatoriem rada bijību. Lai arī eiropieši uzskata 8.maiju par upes atklāšanas datumu, Ziemeļamerikas indiāņi pie upes dzīvoja krietni agrāk. Tieši vietējo valodas dēļ, upi sauc par Misisipi.

 

Misisipi ir ceturtā garākā upe pasaulē, kas stiepjas 31 ASV štata robežās un ietver arī divas Kanādas provinces. Misisipi allaž ir bijusi ekonomiskās aktivitātes, satiksmes un politikas strīdu akmens. Upe dabīgi bijusi robeža starp lielām teritorijām, kuras pirms eiropiešu ierašanās apdzīvoja vietējie indiāņi. Zināms, ka vēl pirms lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, atsevišķas indiāņu apmetnes iedzīvotāju skaita ziņā pārsniedza Londonas izmērus. Upei bija liela nozīme lauksaimniecības attīstībā, jo tieši tās krastos attīstījās indiāņu saimniecības savvaļas augu domestikācijai, tādā veidā tika kultivēti, piemēram, atsevišķi ķirbju paveidi un saulespuķes.

1541. gada 8. maijā spāņu ceļotājs Ernando de Soto kā pirmais eiropietis sasniedza lielo upi. Viņš to nosauca par Svētā Gara upi, jo tā bija milzīga. Spāņi arī bija pirmie, kas sāka upi kartografēt, tomēr lielākie nopelni upes pētīšanā bija francūžiem. Luijs Žoljē un Žaks Markets izpētīja Misisipi 17. gadsimtā. Markets īpaši daudz izdarīja, kad izbrauca visu upi. Vietējo indiāņu pavadoņi viņam parādīja atsevišķas pārejas, kas upi savienoja ar citām, mazākām upēm. Tādā veidā Markets iezīmēja kartē vairākas pārejas, kas ļāva Misisipi izbraukt ātrāk.

Nosaukums Misisipi ir aizgūts no vietējo indiāņu valodām. Tas nozīmē Dižā upe un arī eiropiešiem upe pavēra dižas iespējas. Sākumā tā kalpoja kā dabīga robeža starp spāņu un francūžu teritorijām. Misisipi kreisais krasts palika spāņiem, kamēr labais krasts Francijas kolonijai Ziemeļamerikā. Francūži bija lielākie upes resursu izmantotāji. Tuvu upes iztekai Meksikas līcī viņi uzcēla Ņūorleānu. Pilsēta kļuva par vienu no lielajiem attīstības centriem.

ASV pilsoņu kara laikā par Misisipi cīnījās gan Savienoto valstu karavīri, gan Konfederācijas spēki. Visi lieliski apzinājās, ka Misisipi ir stratēģisks transporta ceļš un tā dos milzīgu labumu ekonomikai pēc kara.

Laika gaitā pie Misisipi tapa ļoti daudz dažādu pilsētu, jo upe bija tirdzniecības un transporta artērija. Tā praktiski savieno Meksikas līci ar Lielajiem ezeriem. Īpašu lomu un īpašu auru Misisipi piedzīvoja literatūras un tehnikas attīstības laikā. Marks Tvens sarakstīja fantastisku grāmatu par dzīvi uz Misisipi, bet tvaikoņu laiks ienesa pārmaiņas upes transporta sistēmā. Pilsētas kļuva ātrāk sasniedzamas, bet tvaikoņi iemiesoja izklaides biznesa sākumu. Tikmēr uz sauszemes auga rūpnīcas, kas laika gaitā ir nodarījušas Misisipi lielu kaitējumu.

20. gadsimtā īpaša uzmanība tika pievērsta upes ekoloģijai. Vairāku avāriju dēļ no rūpnīcām upē ir nonākušas dažādas vielas, piemēram, 1962. gadā tajā ieplūda 13 tūkstoši litru sojas eļļas. Pēc šīs avārijas ASV sabiedrībā sākās lielākas diskusijas par vides aizsardzības prasībām. 1976. gadā notika arī civila traģēdija – nogrima prāmis, kas aiznesa vairāk nekā 70 cilvēku dzīvības. Protams, vēl upe ir sagādājusi lielus pārdzīvojumus saistībā ar dabas pārmaiņām. Ir bijušas vairākas zemestrīces, plūdi un sausuma periodi. Lielajos plūdos 1927. gadā applūda 70 tūkstoši kvadrātkilometru, savukārt 1988. gadā lielais sausums Arkanzasas štatā samazināja upes līmeni līdz trīs metriem, ļaujot izpētīt pēkšņi atsegtas 19.gadsimta koka apbūves paliekas. Atklājumi radīja milzīgu interesi par vēsturisko upes mantojumu.