Pirms 100 gadiem – 1917. gada 8. martā (pēc jaunā stila; pēc vecā stila – 23. februārī), Krievijas impērijas galvaspilsētā Petrogradā sāka risināties visas pasaules vēsturei izšķiroši notikumi. Februāra revolūcija dažās dienās sagrāva gadsimtiem pastāvējušo Krievijas monarhiju un pavēra ceļu pārmaiņām, kādas vēl neilgi pirms tam teju neviens nebija paredzējis.

Notikumi, kas radikāli mainīja Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaitu, sāka risināties toreizējā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā 1917. gada 23. februārī pēc vecā jeb 8. martā pēc jaunā stila. Jau pāris dienas iepriekš situācija dažos galvaspilsētas rajonos bija nemierīga – karš bija iedragājusi apgādi, parādījās maizes trūkums. Tomēr varas iestādes šķita kontrolējam stāvokli, tāpēc cars Nikolajs II 7. martā pameta Petrogradu un devās uz armijas galveno štābu nepilnus astoņsimt kilometrus attālajā Mogiļevā. Tā galvaspilsēta palika bez valdnieka, kura rokās bija koncentrētas visas nozīmīgākās varas funkcijas. Pēc savas iniciatīvas cars bija pārņēmis arī armijas augstāko vadību, līdz ar to ar viņu tagad asociējās visas likstas, kuras Krievijai bija nesis Pirmais pasaules karš. Nenākas brīnīties, ka 8. martā sociālistu sarīkotie Strādnieču dienas gājieni strauji pārauga protesta demonstrācijās, kur lozungam „Maizi!” drīz pievienojās otrs – „Nost ar karu!” – un tad jau arī trešais: „Nost ar patvaldību!” Demonstrantu skaits no nepilniem 130 000 pirmajā nemieru dienā pieauga līdz vairāk nekā 300 000 trešajā, savukārt varas mēģinājumi ar policijas un armijas spēkiem masu protestus apvaldīt tikai vēl vairāk uzkurināja situāciju.

Zaldātu Petrogradā bija daudz, pat pārāk daudz. Kazarmās, kur miera laikā bija uzturējušies ap 20 000 kareivju, tagad bija sabāzti ap 160 000. Šie svaigi mobilizētie lauku puiši tika gatavoti nosūtīšanai uz fronti, taču turp doties, saprotams, viņiem bija maz prieka. Lozungs „Nost ar karu!”, kas plīvoja pār manifestantu galvām, nepārprotami saskanēja arī ar viņu izjūtām. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 12. martā, kad kareivji sāka masveidā pāriet strādnieku pusē, un šī daļēji bruņotā demonstrantu masa, kas jau sasniedza pusmiljonu, pārņēma Petrogradu savā varā. Policisti bēga un slēpās, daudzi tika nogalināti; tāpat arī daudzi virsnieki. Sacēlušies atbrīvoja cietumniekus, ieņēma valdības ēkas, tai skaitā Valsts domes rezidenci Taurijas pilī. Cars jau 11. martā bija izsludinājis divu mēnešu pārtraukumu likumdevēju darbā, taču tagad, bruņotā pūļa ielenkumā, lielākā daļa domnieku izšķīrās nepakļauties valdnieka pavēlei un izveidoja Pagaidu komiteju, kas sevi pasludināja par varas nesēju. Daudzus vecās valdības ministrus arestēja.

14. martā cars mēģināja nokļūt atpakaļ galvaspilsētā, taču arī dzelzceļa darbinieki vairs nepakļāvās viņa pavēlēm. Galu galā cara vilciens tika līdz Pleskavā, kur ar Nikolaju sastapās Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Ruzskis. Tieši viņam piekrita nepateicīgais uzdevums Pagaidu valdības un arī armijas vadības vārdā pārliecināt caru par radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Sākotnēji Nikolajs negribēja piekrist pat konstitucionālai monarhijai. Tomēr ziņas no Petrogradas kļuva arvien draudīgākas. Kad 15. marta rītā cars galu galā bija gatavs piekāpties, Pagaidu komitejas vadītājs Mihails Rodzjanko paziņoja, ka šis jau ir nokavēts risinājums un Nikolaja palikšana tronī vairs nav iespējama. Līdzīgu viedokli pauda arī vairums armijas augstāko komandieru un arī cara tēvocis, ietekmīgais lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs. Kad tai pašā dienā Pleskavā ieradās Pagaidu komitejas pārstāvji Gučkovs un Šuļgins, Nikolajs viņiem paziņoja, ka gatavs atteikties no troņa, kuru nodeva brālim lielkņazam Mihailam Aleksandrovičam. Savukārt Mihails, acīmredzot jau nopratis valstī notiekošo pārmaiņu mērogus, nākamajā dienā atteicās troni pieņemt, atstādams monarhijas jautājuma izlemšanu jaunveidojamam likumdevējam orgānam – Krievijas Satversmes sapulcei. Tā 1917. gada 3. martā pēc vecā jeb 16. martā pēc jaunā stila Krievijas monarhija beidza pastāvēt.