9. augusts. 1974. gadā ASV prezidents Ričards Niksons atkāpās no amata

1974. gada 9. augustā Ričards Niksons kļuva par pirmo un līdz šim vienīgo Savienoto Valstu prezidentu, kurš labprātīgi atkāpies no amata. Tāda bija Votergeitas skandāla cena.

„Katrs fiziskais instinkts manī pretojas domai par aiziešanu no amata, pirms pabeigts mans termiņš. Taču kā prezidentam man vispirms jāievēro Amerikas intereses. Ja arī turpmākajos mēnešos turpināšu cīņu par manu personisko attaisnošanu, gan no prezidenta, gan no Kongresa tas prasīs gandrīz visu laiku un uzmanību šobrīd, kad mums jākoncentrē visa uzmanība uz nozīmīgajiem miera jautājumiem mūsu ārpolitikā un labklājību bez inflācijas valsts iekšienē. Tāpēc rīt dienas vidū es atkāpšos no prezidenta amata. Tajā pašā laikā šajā pat kabinetā viceprezidents Fords nodos savu prezidenta zvērestu.”

Šādus vārdus, pie televizoru ekrāniem pulcējušies, Savienoto Valstu pilsoņi uzklausīja 1974. gada 8. augusta vakarā. Tas nozīmēja, ka nākamajā dienā – 9. augustā ap dienas vidu – Ričards Niksons vairs nebūs viņu prezidents. Tā noslēdzās Niksona otrais prezidentūras termiņš, viņa aktīvā politiskā karjera un, lielās līnijās, arī vairāk nekā divus gadus ilgušais Votergeitas skandāls.

Kad Ričards Milhauss Niksons 1969. gadā kļuva par Savienoto Valstu 37. prezidentu, viņam aiz muguras jau bija pamatīga politiķa karjera. Viņš bija bijis senators, viceprezidents Eizenhauera valdībā, strīdējies ar Ņikitu Hruščovu slavenajās „Virtuves debatēs”, 1960. gada prezidenta vēlēšanās zaudējis Džonam Ficdžeraldam Kenedijam, jo pēdējais daudz labāk izskatījās televīzijas debatēs, kamēr radioklausītāju vairākuma simpātijas pēc debatēm bija Niksona pusē. 1968. gada prezidenta vēlēšanās par viņu nobalsoja t.s. „klusējošais vairākums” – sociāli konservatīvā vidusšķira, kurai nepatika hipiji, nepatika pacifistu demonstrācijas, bet arī karš Vjetnamā bija pamatīgi apnicis. Niksons solīja izdabūt Ameriku no kara „ar godu”, un visumā tas arī izdevās. 1972. gadā Niksons spīdoši uzvarēja vēlēšanās nākamajam prezidentūras termiņam.

1972. gada 17. jūnija naktī Vašingtonas policija saņēma izsaukumu uz Votergeitu – biroju, dzīvokļu un viesnīcu kompleksu. Ieradušies tur, likumsargi Demokrātu partijas galvenā biroja telpās arestēja piecus tajās nelikumīgi iekļuvušus vīriešus, kuri rakājās papīros un uzstādīja slepenas noklausīšanās ierīces. Visai drīz atklājās aizturēto saistība ar prezidenta administrāciju – un tad sākās. Viens atklājums vilka līdzi nākamo, iesaistījās prese, izmeklēšanu pārņēma Senāts un Kongress. Pamazām atklājas, ka Niksona komanda organizējusi nelikumīgu visdažādāko telefonsarunu noklausīšanos un ielaušanos svešās telpās, likusi FIB izsekot netīkamus žurnālistus un politiskos pretiniekus, viltojusi dokumentus, lai viņus diskreditētu, izveidojusi nelegālu fondu Meksikā, no kura līdzekļiem to visu finansējusi, arī, izmeklēšanai sākoties, uzpirkusi lieciniekus.  Atklājās, ka slepeni ierakstītas arī daudzas sarunas Baltajā namā, un tiesa pieprasīja tās izdot kā iespējamus pierādījumus. Publikai atklājās politikas virtuve, kas vienkāršajam cilvēkam ir derdzīga pēc būtības.

Pasaule pēc Votergeitas kļuva citāda. Sarunas Baltā nama Ovālajā kabinetā slepeni ierakstītas arī pirms Niksona, pēc viņa – vairs nekad. Žurnālisti pēc šī skandāla kļuva agresīvāki, ieinteresētāki politikas virtuves atklāšanā. Tā kā Niksons pats un daudzi viņa līdzgaitnieki bija juristi, šīs profesijas prestižs tika smagi iedragāts. Un, protams, līdzīgas politiķu izgāšanās Amerikā un citur pasaulē turpmāk sāka dēvēt vārdos ar izskaņu „-geita”. Teiksim, Reigana administrācijas Irāngeita, vai – gadījums ar Monikas Levinskas nopleķoto kleitu, kas tiek dēvēts vai nu par Monikgeitu, vai – angliski – Zippergate, kas latviski varētu būt tulkojams kā „Raifergeita”.