10. gadsimtā Ķīnā izveidojās plaukstošā Sunu dinastijas impērija, taču 12. gadsimta trešajā desmitgadē tai spēcīgu triecienu no ziemeļiem deva džurčeņu tautas izveidotā Dzjiņu impērija, kas atņēma Suniem valsts ziemeļdaļu līdz ar galvaspilsētu. Tomēr nozīmīgas pārmaiņas Ķīnas pamatiedzīvotāju dzīves kārtībā tas neizraisīja.

 

Sunu dinastija nāca pie varas Ķīnā mūsu ēras 960. gadā, izbeidzot apmēram pusgadsimtu ilgušo „Piecu dinastiju un desmit valstu” laikmetu, kad attālākās provinces atkrita no impērijas, savukārt tās centrālajā daļā mainījās īslaicīgas dinastijas. Pirmais Sunu imperators Taiczu atkaroja no impērijas atkritušās valstiņas Ķīnas dienviddaļā, valstī tika izveidota centralizēta un sakārtota pārvaldes sistēma. Iestājās ilgstošs saimnieciskā uzplaukuma un tehnoloģiskās attīstības periods, kuru daži pētnieki pat dēvē par Sunu ekonomisko revolūciju. Pateicoties selekcijai, strauji pieauga rīsa un citu pārtikas kultūru ražīgums. Izplatījās akmeņogļu izmantošana. Jaunas tehnoloģijas uzlaboja metāla kvalitāti, tika būvēti sarežģīti mehānismi. Pirmo reizi pasaules vēsturē Ķīnā šai laikā sāka lietot papīrnaudu. Pēc gadsimta Sunu imperatoru pārvaldē valsts iedzīvotāju skaits bija dubultojies un sasniedzis 120 miljonus – apmēram divreiz vairāk nekā tālaika Eiropā.

Tomēr bija problēma, ar kuru Sunu imperatori netika galā: viņiem neizdevās pilnībā atkarot kādreizējās impērijas ziemeļu provinces, kuras savas valstis bija izveidojušas Āzijas stepju nomadu tautas. Būdami samērā mazskaitlīgi, ziemeļu iekarotāji šeit kļuva par valdošo kārtu un adaptējās nepārprotami pārākajā ķīniešu kultūrā. Sunu dinastijas varas pirmajā pusotrā gadsimtā ziemeļos dominēja kidanu tautas izveidotā impērija, bet 12. gs. otrajā desmitgadē pret kidaniem sacēlās līdz tam viņu impērijā dzīvojusī džurčeņu tauta, un tās vadonis Aguda izveidoja savu Dzjiņu impēriju tagadējās Ķīnas ziemeļaustrumos. Sunu imperators saskatīja labu iespēju ziemeļu zemju atgūšanai un noslēdza ar džurčeņiem savienību. Pāris gadu laikā kidanu valsts tika sagrauta, taču lauvas tiesu šai ziņā paveica džurčeņu spēki, un kara beigās Dzjiņu impērija vairs nepavisam nebija noskaņota pildīt sākotnējo vienošanos par teritorijas sadalīšanu. Neizbēgamais konflikts starp Sunu un Dzjiņu impērijām uzliesmoja 1125. gadā.

Sunu resursi bija pārāki, izņemot vienu, taču izšķirošu – viņu armijai kritiski trūka kavalērijas. Sunu impērijas teritorijā bija maz piemērotu ganību, lai izaudzētu zirgus pietiekamā daudzumā. Savukārt Dzjiņu karaspēka kodolu veidoja džurčeņi, kuri vēl nesenā pagātnē vismaz daļu gada bija dzīvojuši kā nomadi. Viņu bruņās kalto jātnieku triecieni izklīdināja Sunu armiju kājnieku masas. Starp citu, karadarbībā starp Dzjiņu un Sunu armijām pirmoreiz pasaules vēsturē plaši tika izmantots šaujampulveris. 1126. gada janvārī Dzjiņu armija pirmoreiz aplenca Sunu galvaspilsētu Kaifenu, taču, nesagatavoti ilgstošam aplenkumam, uzbrucēji piekrita slēgt mieru, iegūstot dažas provinces un milzīgu kontribūciju. Taču Sunu imperators jau drīz pēc tam atteicās pildīt līgumu un sāka gatavot armijas jaunai karadarbībai. Tomēr arī šoreiz viss beidzās tāpat kā iepriekš, un 1126. gada beigās Kaifena jau atkal atradās Dzjiņu armijas ielenkumā. Pilsēta krita 1127. gada 9. janvārī, tika sagūstīts arī Sunu imperators un galms.

Resursu, lai iekarotu visu Sunu impēriju, Dzjiņu imperatoriem nebija, un robeža izveidojās tagadējās Ķīnas vidienē, apmēram pa vidu starp Jandzi un Huanhe upēm. Šeit nākamos simts gadus periodiski uzliesmoja robežkonflikti. Par spīti valsts ziemeļdaļas zaudēšanai, Sunu impērija saimnieciski strauji atlaba, pie kam tās lielākais tirdzniecības partneris, par spīti regulārajiem konfliktiem, bija Dzjiņu impērija. Savukārt ziemeļos džurčeņu elite jau visai drīz asimilējās, pārņemot Sunu pārvaldes sistēmu, paražas un konfuciānisma filozofiju. Tas tikai vēlreiz pierādīja, ka viduslaiku Ķīnu ar tās iedzīvotāju miljoniem un savam laikam ļoti attīstīto civilizāciju gan varēja iekarot, taču neviens iekarotājs nespēja būtiski izmainīt ķīniešu sabiedrības kultūras pamatus un sociālo struktūru.

Attēlā: Dzjiņu dinastijas laikā darināts nefrīta ziedu ornaments.