1768. gada 9. janvārī Londonā atvaļinātais kavalērijas virsseržants un jātnieku skolas īpašnieks Filips Estlijs sarīkoja savu pirmo „jāšanas mākslas brīnumu” izrādi. Tā kļuva par pirmo modernā cirka izrādi vēsturē.

 

„Steidzieties redzēt! Šodien pirmo reizi! Jāšanas mākslas brīnumi Viņa Majestātes vieglo dragūnu pulka virsseržanta Filipa Estlija kunga jātnieku skolas izrādē.” Apmērām tā droši vien vēstīja afišas, kas saistīja londoniešu uzmanību 1768. gada janvāra sākumā. Atvaļinātais kavalērijas virsseržants Estlijs, nodibinājis savu jāšanas skolu, bija nolēmis gūt papildu ienākumus un, droši vien, arī plašāku atpazīstamību, vakaros rīkojot izrādes skolas manēžā, kur priekšpusdienās notika apmācība. Ne viņš, ne kāds cits toreiz, droši vien, ne iedomāties nevarēja, ka pirmais „jāšanas mākslas brīnumu” izrādes datums – 1768. gada 9. janvāris – paliks vēsturē kā mūsdienu cirka dzimšanas diena, un pats Filips Estons nākamajos gadsimtos iemantos „modernā cirka tēva” titulu.

Cirka vārds bija pazīstams jau senajā Romā – arēnas ar skatītāju vietām visapkārt, kurās notika zirgu un pajūgu skriešanās sacīkstes, inscenētas kaujas, zvēru dresētāju, akrobātu un žonglieru priekšnesumi, Romā dēvēja par ‘circus’. Kā pašu arēnu celtniecība, tā priekšnesumi šais arēnās lielāko tiesu bija sponsorēti – tā bija šīs pasaules vareno dāvāta izprieca vienkāršajai tautai. Līdz ar impērijas sabrukumu tādām grandiozām izrādēm pienāca gals, un daudzus gadsimtus eiropiešu prasības pēc šīs intelektuāli ne sevišķi izsmalcinātās mākslas apmierināja žonglieru trupas, kuras pārvietojās no pilsētas uz pilsētu, uzstādamās tirgus laukumos. Šie žonglieri pieprata ne vien žonglēšanu tradicionālā nozīmē, bet arī dažādus citus akrobātiskus trikus, dejošanu uz virves, parasti spēlēja arī kādu mūzikas instrumentu, dziedāja, mēdza arī sacerēt kuplejas, rādīt pantomīmas un farsa izrādes. Bieži vien trupā bija arī kāds zvēru dīdītājs ar savu dzīvnieku. No šī visos laikos dzīvā un bagātīgā avota tad arī nolēma pasmelties jātnieku skolas īpašnieks Filips Estlijs, kad pēc dažiem veiksmīgas darbošanās gadiem secināja, ka publikas piesaistīšanai derētu dažādot izrāžu programmu. Tā nu Estlijs iekļāva savā programmā arī klaunus, žonglierus, akrobātus, virves dejotājus un uz pakaļkājām dejojošus sunīšus. Viņš arī angažēja orķestri, un turpmāk priekšnesumi notika mūzikas pavadījumā. Savu manēžu tās apaļās formas dēļ Estlijs jau sākotnēji bija nodēvējis par ‘circus’, un apaļā forma bija izvēlēta, vienkārt, tādēļ, ka tā skatītājiem bija vislabāk pārskatām viss priekšnesuma laukums, un, otrkārt, jātniekiem un zirgiem tā bija visvieglāk pielāgoties centrbēdzes spēka iedarbībai. Estlija cirka arēnas izmēri – 42 pēdas jeb apmēram 13 metri diametrā – kļuva par standartu, kuru cirks ievēro joprojām.

Filipa Estlija pasākums izrādījās ārkārtīgi sekmīgs. 1772. gadā viņa trupa tika uzaicināta uzstāties Francijas karalim Luijam XV. Nākamajā gadā Estlijs atklāja Londonā savu „Estlija amfiteātri”, gadsimta nogalē tas jau tika dēvēts par „Estlija karalisko amfiteātri”, un viņam bija arī savs teātris Parīzē – saukts „Angļu amfiteātris”; Estlija teātri dibinājās citās Eiropas galvaspilsētās, nereti ar valdošo dinastiju labvēlību un apzīmējumu „karaliskais” nosaukumā. Šķiet, vienīgais fundamentālais mūsdienu cirka elements, kuru „modernā cirka tēvs” neizmantoja savās programmās, bija numuri ar savvaļas dzīvnieku piedalīšanos.