Līdzīgi kā Eiropā, pēc Otrā pasaules kara arī Korejas ziemeļdaļā Sarkanās armijas klātbūtne nozīmēja neizbēgamu komunistiski totalitāra režīma izveidošanos. Šī režīma mēģinājums pakļaut sev visu Koreju bija iemesls starptautiskam konfliktam – Korejas karam, kas uzliesmoja 1950. gada 25. jūnijā.

Otrajam pasaules karam noslēdzoties, Koreja atguva neatkarību, kuru Japānas impērijas agresija tai bija laupījusi 19. gs. beigās. Tomēr pagaidām Korejas pussala nonāca Padomju Savienības un Savienoto Valstu dalītā kontrolē. Okupācijas zonu robeža pa 38. Ziemeļu paralēli dalīja pussalu apmēram līdzīgās daļās; amerikāņu kontrolētajos dienvidos veidojās Rietumu parauga politiskā sistēma, savukārt ziemeļos – padomju stila režīms ar komunistu Kimu Irsenu priekšgalā. Abas valdības pretendēja uz varu visā Korejā, un kad 1950. gadā ar komunistu uzvaru noslēdzās pilsoņu karš Ķīnā, savukārt Savienotās Valstis savus spēkus no Dienvidkorejas izveda, gan Kimam Irsenam, gan viņa patroniem Staļinam un Mao Dzedunam šķita, ka ir īstais brīdis pacelt sarkano karogu arī Korejas dienvidos. 1950. gada 25. jūnijā ar Korejas Tautas armijas iebrukumu Dienvidkorejā sākās Korejas karš.

 Dienvidniekiem praktiski nebija, ko likt pretī Korejas Tautas armijai, kuru bija dāsni apbruņojusi Padomju Savienība. Korejas Republikas armija haotiski atkāpās, un līdzi tai uz dienvidiem plūda bēgļu masas. Tomēr neattaisnojās Staļina cerības, ka Savienotās Valstis nebūs gatavas iesaistīties militāri, tāpat kā nebija iesaistījušās Ķīnas pilsoņkarā. Vašingtonā komunisma tālāko ekspansiju uztvēra ļoti nopietni. Padomju Savienība izdarīja sev lāča pakalpojumu, tobrīd boikotējot Apvienoto Nāciju darbību, jo ANO neatzina Ķīnas komunistu valdību. Bez padomju klātbūtnes Apvienotās Nācijas pasludināja Ziemeļkoreju par agresoru, kuru dalībvalstīm ir pienākums apturēt. Karā Dienvidkorejas pusē iesaistījās koalīcija ar Apvienoto Nāciju mandātu, kurā bez ASV spēkiem ietilpa Lielbritānijas, Kanādas, Turcijas, Austrālijas, Filipīnu, Taizemes, Etiopijas un citu valstu kontingenti.

 Septembrī amerikāņu spēkiem izdevās stabilizēt fronti Korejas pussalas dienvidaustrumu stūrī. Ziemeļnieku komunikācijas tagad bija stipri izstieptas, un amerikāņu aviācija tās gandrīz paralizēja. Sekoja sabiedroto virspavēlnieka ģenerāļa Duglasa Makārtura izplānotā desanta operācija Inčhonas ostā pussalas rietumu piekrastē, un kara vilnis strauji vēlās atpakaļ uz ziemeļiem. Novembrī komunistu spēki bija piespiesti pie Ķīnas robežas, taču tad frontē pēkšņi parādījās ķīniešu karavīri. Lielā slepenībā veselas divīzijas bija šķērsojušas robežu un tagad strauji iespiedās Apvienoto Nāciju spēku aizsardzībā. 1951. gada sākumā Seula jau atkal bija sarkano rokās. Arī amerikāņu pārsvars gaisā bija apdraudēts, jo te parādījās modernie padomju iznīcinātāji Mig-15, kurus nereti vadīja padomju piloti. Tomēr nākamajos mēnešos ķīniešu ofensīva apsīka un ANO spēkiem izdevās veikt vairākus pretuzbrukumus, martā atkal atgūstot Seulu. Jūlijā fronte stabilizējās tās pašas 38. Ziemeļu paralēles tuvumā, un nākamos divus gadus Korejā risinājās visai vienmuļš ierakumu karš. 1953. gada 27. jūlijā konflikts noslēdzās ar pamiera līgumu, Korejai paliekot sadalītai starp komunistiskajiem ziemeļiem un rietumnieciskajiem dienvidiem.

 Korejas kara lielākā veiksme bija tā, ka izdevās novērst tā pāraugšanu vispasaules konfliktā. Pirmā nozīmīgākā Aukstā kara perioda sadursme iezīmēja globālās pretstāves raksturu, kad abi lielie pretspēlētāji – ASV un PSRS – iesaistījās lokālos konfliktos, taču vairījās no tiešas sadursmes.

Korejas tautai šis karš nesa smagus upurus. Kopējais bojāgājušo apjoms tā arī nav līdz galam noskaidrots. Kritušo un bez vēsts pazudušo karavīru skaits ANO koalīcijas pusē pārsniedz 200 000, savukārt ziemeļkorejiešu un ķīniešu upuru ir ne mazāk par pusmiljonu, bet, iespējams, pat līdz miljonam. Civiliedzīvotāju upuru apjoms tiek lēsts uz apm. 2 500 000. Seulā, kur pirms kara bija mitinājies pusotrs miljons, kara beigās bija palikuši 200 000 iedzīvotāju.