Frankfurtes operas solists, bass Andreass Bauers Rīgā radījis artistiski spožu Mefistofeļa tēlu „Faustā”. Bet par savu sapņu lomu nosauc – Borisu Godunovu. „Talantu galerijā” tiekamies ar Andreasu Baueru, režisoru Aiku Karapetjanu, režisora asistenti Daci Volfarti un mūzikas žurnālisti Laumu Mellēnu.

Vācu bass Andreass Bauers mūsu operā radījis Mefistofeli ar daudzām sejām. Runā, ka reizēm operas kasē jautā biļetes „Uz Baueru”. Bet Aika Karapetjana iestudēto „Faustu” tagad var novērtēt ne tikai Rīgas opernamā, bet arī kultūras platformā „ARTE CONCERT”, kurā Margarēta ir Marina Rebeka, bet Mefistofelis – Andreass Bauers.

Ingvilda Strautmane stāsta:

Kā vienkāršu operas skatītāju mani fascinēja ne tikai viss Karapetjana iestudētais „Fausts”, bet it īpaši Bauera Mefistofelis, un man bija iespēja ar Andreasu Baueru sarunāties novembrī pēc „Fausta” izrādes, kad viņš palika Rīgā, lai gatavotu jaunu lomu -  Dons Ruī Gomess de Silva Verdi „Ernani” koncertiestudējumā, kas Rīgā notiks 14. janvārī. Un tā Frankfurtes operas solists Andreass Bauers ierodas uz interviju gan ne ar skrejriteni, kā viņš mēdzot pārvietoties, bet kājām, smaidīgs un atvērts sarunai.

Jautāju, kā viņš nokļuvis Rīgā.

Šai operai ir ļoti jauka kastinga vadītāja Ilze Sprancmane, stāsta Andreass Bauers. Un viņa ļoti daudz brauc un skatās un klausās Eiropas opernamos, no Berlīnes uz Frankfurti un Minheni, cik es zinu. Un ne tikai pa Vāciju, bet pa visu Eiropu. Un viņa meklē labas balsis.

Mani viņa pirms pusotra gada dzirdēja Verdi „Donā Karlosā” kā Filipu Otro. Un viņai patika, tad viņa uzrunāja mani, vai man būtu interese dziedāt Rīgā. Jā, kāpēc ne – man patīk Baltija, es jau reiz Rīgā biju dziedājis. Man ļoti patīk šī  pilsēta. Es biju priecīgs. Ļoti simpātiski cilvēki un laba dzīves izjūta. Mefisto esmu dziedājis jau trīs reizes, bet tas bija pirms 10 gadiem, mazākos opernamos. Un viņa man jautāja, vai es būtu ar mieru atkal dziedāt Mefistofeli. Tā, protams, ir ļoti laba loma, bet šeit tā ir īpaša, jo ir ļoti labs inscenējums, kurš ļauj Mefistofelim būt dažādos kostīmos. Un te man ir iespējams parādīt gan aktiermeistarību, gan spēles prieku. Un es to daru ar lielu prieku, jo man šķiet garlaicīgi tikai stāvēt un dziedāt. Es labprāt uz skatuves riskēju. Es labprāt esmu spontāns. Meklēju ko negaidītu, ko ne katrs varētu, un to visu varēja darīt brīnišķīgajā Aika Karaperjana režijā. Viņš deva brīvību un iespējas, jo viņš attīstīja  fantāzijas, kad viena aina šeit, otra- tur. Vienā tu esi Mefisto tāds, kādu mēs pazīstam, tad tu esi ubags, tad skaista sieviete, kas spēj pavedināt, tad- priesteris, un tad visbeidzot- atkal jau pazīstamais Mefisto. Katrā kostīmā tev ir cits raksturs, jo Mefistofelis jau nav tikai viens stingri noteikt prototips, viņam ir dažādas sejas.

- Vai jūs jau redzējāt operas videoierakstu , kurā Margarēta ir Marina Rebeka?

Jā es noskatījos. Marina Rebeka ir brīnišķīga.  Viņa debitēja šajā lomā, un iestudēja to Rīgas iestudējumam. Ir apbrīnojami, cik perfekti un ātri viņa to dabūja gatavu. Es apbrīnoju, cik droši un suverēni viņa to izdarīja. Ir redzams, ka viņa ir liela māksliniece.

Andreasa Bauera repertuārā ir gan Verdi Filips Otrais „Donā KArlosā”, gan Zakarijs „Nabuko”, De Silva „Ernani”, arī liriskas Vāgnera partijas, Bartoka Hercogs Zilbārdis, Dvoržāka Ūdens gars „Nārā”, viņš dzied arī Čaikovska un Britena operās. Studējis mūziku Veimārā, tad Itālijā un Londonā, Milānā un Tulūzā. Dziedot daudzās pasaules operās, nākas sastapties arī ar dažādām operas režijas koncepcijām.

Vācijā bieži ir ļoti eksperimentāli iestudējumi. Un es esmu ļoti pateicīgs, ja atkal varu uzstāties pavisam normālā skatuves kostīmā. Tādā , kas ir oriģināls un pilns fantāzijas. Kuru var nosaukt arī par tradicionālu kostīmu.  Frankfurtē , piemēram, reizēm ir jādzied biznesa uzvalkā. Ja Frankfurtē man būtu jādzied Mefisto, iespējams, viņš būtu biznesa  uzvalkā. Tāpēc esmu priecīgs, ka šeit ir tik krāsaini tērpi. Raibi. Arī ar humoru. Iespējams, Vācijā teiktu – kičs, bet to nevar teikt par Rīgas „Faustu” – tas ir stilā ļoti ieturēts iestudējums, bet tas pieļauj arī zelta kleitu vai sarkanu mēteli.Un Mefisto galva var būt kā no mēmajām filmām.

- Vai jums ir arī kāda sapņu loma?

Mefisto ir sapņu loma, bet to jau es spēlēju.  Filipu Otro es esmu vienreiz iestudējis. Man patīk to dziedāt  dažādos iestudējumos. Jo visu laiku jau es kaut ko mācos, jaunas nianses, jaunus dziļumus, Man patīk dziedāt lomas, kuras es jau esmu iestudējis, bet kuras iespējams padziļināt. Bet, ja jūs jautājat par lomām, kuras es  vēl neesmu dziedājis… ļaujiet mazliet padomāt. Man  prātā nāk kāda loma, bet es pat mazliet kautrējos to nosaukt – Boriss Godunovs. Diezin, vai es varētu to tik labi krieviski nodziedāt Rīgā, kur daudzi prot krievu valodu.. Vācu basam tas varētu būt ļoti grūti. Renē Papa to ir ļoti labi izdarījis, un Roberts Loids, pie kura es esmu strādājis, pie kura esmu mācījies. Arī itāļu bass Foraneto. Man šī loma būtu liels izaicinājums.

Es jau daudz ko esmu dziedājis…

Frankfurtes operā man ir iespējas dziedāt ļoti plašu repertuāru. No Mocarta – no Zarastro un Osmina līdz Bartokam-  Hercogam Zilbārdim, tā ir brīnišķīga 20 gadsimta Belas Bartoka opera. Tas man arī bija izaicinājums.

Mēs iestudējām arī kādu čehu operu – Dvoržāku, man šī loma ļoti patīk. Un nākamajā sezonā mēs spēlēsim ļoti reti iestudētu Smetanas operu- „Dalibors” Es tur būšu Bohēmijas  karalis.

Mani vecvecāki arī nāk no Bohēmijas, kur savulaik dzīvoja ļoti daudz vāciešu. Tagad tā ir Čehijas republika. Jā, mēs spēlējam arī tādas operas. Protams, arī Verdi un Vāgneru. Tātad – no Mocarta  līdz Vāgneram,  Verdi un …

-. Un cik dažādās valodās?

Jā, es nezinu, vai daudzi dziedātāji dzied septiņās dažādās valodās. Tas, protams, ir izaicinājums, bet es negribu teikt, ka esmu ļoti apdāvināts uz valodām. Kad kāda loma man ir aktuāla, tad es cenšos to veidot ļoti arhetipiski… („Karmena -  tūlīt sāksies izrāde. Frankfurtē es dziedāju Eskamiljo, tā nebija mana labākā loma..)

Es dziedu dažas lomas arī franciski. Tātad nākmsezon būs Smetanas „Dalibors” un Maierbēra  „Afrikāniete”. Maierbērs bija ļoti slavens, viņš bija Vāgnera un Verdi paraugs. Tālaika Parīzē tā bija ļoti panākumiem bagāta opera. Mūsdienās gan to ļoti reti iestudē. Mēs to tagad iestudējam, un tas nozīmē atkal mācīties lomu franču valodā.

- Vai franču valoda ir sarežģīta dziedāšanai?

Nē, tā vienkārši  ir jāstudē. Bet frančiem jau valodā ir ielikts tāds jauks legato. Ja tu nedziedi legato, tad ir grūtāk. Bet no otras puses, šī valoda pati palīdz  sasniegt labu legato, sajust balsi viegli un eleganti. Man šķiet, es esmu to dzirdējis arī no Elīnas Garančas, ka, ja es pareizi sapratu no kādas intervijas, viņas balsij franču valoda ir vislabākā. Viņa uzskata, ka franču valodā viņas balss skan vislabāk.

Kopā ar Elīnu Garanču Andreass Bauers dziedājis arī Publio lomu operā „Tita žēlsirdība”, bet mūzikas žurnāliste Lauma Mellēna, kura īpašu uzmanību pievērš operas režijai, novērtē Bauera muzikālās un it īpaši aktieriskās kvalitātes.

Un vēl mazliet par Bauera bērnību, studiju gadiem un brīvajiem brīžiem, kuru kļūst arvien mazāk, karjerai attīstoties. Jautāju- vai viņš pats dzimis Vācijā?

Jā, pēc kara maniem vecvecākiem bija jāpamet Čehija, čehi teica, mums tagad pietiek, brauciet atpakaļ uz Vāciju . Protams, cilvēki, kuriem bija šī zeme jāpamet, bija ļoti skumji, jo viņi nejutās piederīgi Reiham, viņi bija dzīvojuši multikulturālā vidē, kur labi sadzīvoja čehi un vācieši. Šiem cilvēkiem vajadzēja meklēt jaunas mājas. Mani vecvecāki apmetās Tīringenā, kur es arī esmu uzaudzis – Jēnā. Tā ir mana dzimtā pilsēta. Tā ir universitātes pilsēta. Ar romantiskām Šillera un Gētes tradīcijām. Un Nīči, vārdu sakot- pilsēta ar lieliem vārdiem.  Bahs arī nebija tālu - Veimārā.  Tur bija arī lieli uzņēmumi, kā „Karl Zeis”. Es esmu uzaudzis sociālismā. Tā ir mana dzimtā pilsēta, bet es tomēr jūtu mazliet arī Bohēmijas asinis..Es nejūtos kā īsts tīringietis, es esmu pārāk atvērts pasaulei. Arī ne tik nopietns, vairāk dzīvespriecīgs.

 

Man vienmēr stāstīja, ka mani vecvecāki nāca no labām pilsoniskām aprindām, no mājas, kur spēlēja teātri un mūziku, vienkārši brīvajā laikā. Viņi nebija profesionāli mūziķi vai aktieri, taču tā pilsēta, kuru tagad sauc Česka – Lipa bija prieka un kultūras pilsēta. Tur ļoti daudz dziedāja, muzicēja un spēlēja teātri. Mans vectēvs bija labs aktieris, viņa brālis bija labs dziedātājs – arī bass. Tas vienkārši piederēja pie dzīves un dzīvesprieka. Viņi ļoti daudz svinēja svētkus. Šo kopādziedāšanu viņi turpināja arī vēlāk -Tīringenā. Četrbalsīgi, bērni dziedāja līdzi, dejoja. Svinēja dzīvi, dzēra vīnu .. Un man tas nāk līdzi.

Un mana māte, vecākā meita ģimenē, kļuva par mūzikas skolotāju. Studēja mūziku Veimārā un kļuva par vijoles skolotāju. Es arī agri iemācījos spēlēt klavieres, esmu dziedājis daudzos koros. Jā, man vienmēr vajadzēja vispirms trenēties mūzikā, un tikai tad es drīkstēju iet spēlēt futbolu, kas man tolaik patika daudz labāk. Tagad  esmu pateicīgs, ka iemācījos spēlēt klavieres. Tas man, protams, iemācīja arī nopietni atteikties pret citām lietām, apzināti mācīties un ar neatlaidību. Arī tad, kad ir grūti.

- Par brīvo laiku – vai jums tāds ir ? Un ko jūs tad vislabprātāk darāt?

Jā, ir tā, ka, jo labāk veicas profesionālā ziņā, karjerā, jo  mazāk ir brīvā laika. Tā tas ir, bet man tomēr izdodas katru gadu kopā ar ģimeni pavadīt lielo vasaras atvaļinājumu Itālijā, Korsikā. Tās ir trīs nedēļas kopā, reizēm- pat sešas. Bet arī citā laikā – man patīk ceļošana, makšķerēšana, kalni, es labprāt kāpju kalnos. Protams, arī tur ir vajadzīgs treniņš. Katrreiz es padomāju -  slikti, es atkal neesmu trenējies! Un ar gadiem es kļūstu arī smagāks. Studiju gados  es svēru 20 kilogramus mazāk, tas ir labāk kalnos kāpšanai, bet kā operdziedātājam tagad dziedāt ir vieglāk..

- Uz atvadām – protams, jautājums par nākotnes plāniem.

Es jau zinu, ka aiznākamajā sezonā es „Tristanā un Izoldē” dziedāšu Karali Marku Frankfurtē. Es atkal dziedāšu Filipu Otro. . Ir skaidri daži 2020. gada  plāni.

- Un jūs Rīgā atkal dziedāsit Mefisto?

Jā, es ceru, nākamā gada  plāni jau ir gatavi, iespējams, kaut kas nāks klāt spontāni.

          Un arī daži latviešu vārdi:

Labdien, Labvakar..Paldies, Lūdzu. Man diemžēl nav bijis laika cītīgi mācīties latviešu valodu, jo operas prasa savu. Es parasti esmu ļoti nodarbināts ar to operu, kuru gatavoju. Pašlaik tas ir Bartoks. Tur veselu stundu jādzied ungāru valodā. Tad man jāmācās ungāriski. Vai čehu partijas. Un kāda krievu partija, un angliski Britena operā. Un protams, itāļu, vācu, franču. Kopā iznāk 7 dažādas valodas. Un normālai – latviešu valodai tad vaira neatliek laika…

- Latviešu operā jūs neesat dziedājis?

Es domāju, ka tas nebūtu arī vajadzīgs, jo latviešu kolēģi ir tik stipri, ar tik labām balsīm, ka man ir liels gods te vispār dziedāt. Latvieši vispār ir īpaši apdāvināti – viņi, tāpat kā mani Bohēmijas senči, labprāt dzied, mājās, tas vienkārši pieder pie dzīves un kultūras. Arī kopīga muzicēšana. Un to vajag sargāt. Un , protams, arī spēja apgūt dažādas valodas. Es domāju, ka latviešu valoda man padotos vēl grūtāk kā ungāru, bet kā Mefisto es priecāšos atkal būt šeit.