Dreimans maksā mazu īri, Miške nozadzis elektrību. Par Raini un Aspaziju kā namīpašniekiem tapis Gaidas Jablovskas pētījums "Aspazija. Rainis. Nams".

Literatūrzinātnieces Gaidas Jablovskas nesen grāmatā iznākušais pētījums "Aspazija. Rainis. Nams" atklāj izcilo dzejnieku pāri gluži negaidītā rakursā: kā namīpašniekus, kā savu namu apsaimniekotājus, un arī iemītniekus. Lasot grāmatu, grūti nepamanīt, cik daudz duālas attieksmes un pretrunu ir abu valodas un domas dižgaru attieksmē pret savām miesīgajām vajadzībām.

Pirms triumfālās atgriešanās no Lugāno trimdas notiek sarakste ar sagaidītājiem Rīgā, kurā cita starpā tiek saskaņota Raiņa un Aspazijas iespējamā jaunā dzīves vieta.

Grāmatas autore citē kādu Raiņa 1920. gada 25. janvāra vēstuli no Kastaņolas “Mums personiskās vajadzības ir ļoti mazas: 2-3 istabas, ķēķis un pieliekamās telpas – kad mums tās dotu par brīvu no valsts vai sabiedrības, kādā namā, kur daudz telpu, piemēram, pilī. Man tik grāmatām vajadzētu telpas liekas, labāk nekā guļamistabā.“

Dažas dienas vēlāk turpinot:  “Nams vai māja prasītu daudz apkopšanas pūļu un izdevumu un saistītu pie vietas. … Es uz savu mantu, tagadējo un nākamo, arvien esmu skatījies kā uz manis pārvaldītu tautas mantu. “

Un tai pat laikā Rainis un Aspazija savas dzīves laikā vairākkārtīgi pirkuši un pārdevuši īpašumus, nopūlējušies ar to pārvaldīšanu.

Nams ir arī tas, kas glabā tās iemītnieku piemiņu, un  šobrīd Latvijā nevienam literātam nav tik daudz memoriālo muzeju kā Rainim un Aspazijai. Grāmatā “Aspazija. Rainis. Nams” ir treju veidu hronikas. Pirmā saistīta ar namīpašuma iegādi:  pētījumā citētas Raiņa dienasgrāmatas,  Aspazijas saimniecības izdevumu pieraksti. Otra veida hronika piefiksē dzejnieku attiecīgā perioda dzīves notikumus, atklāj viņus kā sava nama iemītniekus.

Taču šo grāmatu var lasīt arī kā dzejnieku piemiņas un arī memoriālo muzeju namu tapšanas vēsturi, un iepazīstot šo grāmatas caurviju tēmu, man radās iespaids, ka varbūt pētījums “Aspazija. Rainis. Nams” nemaz nav stāsts par abiem dižgariem. Tas ir stāsts par mūsdienu cilvēkiem, kuri Raiņa un Aspazijas vārdā  mēģinājuši radīt jaunas kultūrvietas, un reizēm gluži neticamiem spēkiem un paņēmieniem tās noturēt, neatdot ikdienībai. No šī viedokļa raugoties, pētījums “Aspazija. Rainis. Nams” ir spīta vēsture. Un viens no šiem neparastajiem, spītīgajiem cilvēkiem ir arī pētījuma autore, literatūrzinātniece, kas saņēmusi Triju zvaigžņu ordeni par mūža ieguldījumu Raiņa un Aspazijas pētniecībā – Gaida Jablovska.

Gaida Jablovska pastāsta, ka bijuši apstākļi, kas darbu pie grāmatas “Aspazija. Rainis.Nams”  gan sarežģījuši, gan atvieglojuši. Jāatceras, ka grāmatas tapšana bija pandēmijas laiks, muzeju lasītavas bieži vien bijušas slēgtas. Atjaunot atmiņu palīdzējis ilggadējais paradums rakstīt muzejnieka dienasgrāmatu, kā arī, nu jau bijušo, kolēģu uzticēšanās. Veselu skapi ar veciem papīriem, kuros jaunpienācēji varbūt pat nemaz nespētu noorientēties, muzejnieki ļāvuši paņemt līdzi uz mājām sakārtošanai, puspajokam nosaucot to par deponēšanu. “Aspazija. Rainis. Nams” visplašāk aprakstīta Raiņa un Aspazijas mājas Rīgā muzeja vēsture, taču Gaida Jablovska bijusi arī citu Raiņa memoriālo muzeju darba lieciniece.